Dienesta viesnīca

  • Dienesta viesnīca Kalnamuižā 44

    Kalnamuižas dienesta viesnīca šobrīd atrodas rekonstrukcijas gaidās. Pašlaik apdzīvoti trīs viesnīcas stāvi. Pavisam kopā ir 108 istabiņas, kurās šogad dzīvo 120 audzēkņi. 40 istabiņas ir divvietīgās, bet pārējās dzīvo pa trim un četriem jauniešiem. Dienesta viesnīca Kalnamuižā 44 ir otrās mājas 4. kursu un Jauniešu garantijas grupu  audzēkņiem, kā arī - praktikantiem no Smiltenes tehnikuma Alsviķu struktūrvienības.  Maksa par dienesta viesnīcu - 8,50 eiro mēnesī.

    DSC 0954 1

     

    Kalnmuiza44 1
    Kalnmuiza44 10
    Kalnmuiza44 11
    Kalnmuiza44 12
    Kalnmuiza44 13
    Kalnmuiza44 14
    Kalnmuiza44 15
    Kalnmuiza44 16
    Kalnmuiza44 17
    Kalnmuiza44 18
    Kalnmuiza44 19
    Kalnmuiza44 2
    Kalnmuiza44 20
    Kalnmuiza44 3
    Kalnmuiza44 4
    Kalnmuiza44 5
    Kalnmuiza44 6
    Kalnmuiza44 7
    Kalnmuiza44 8
    Kalnmuiza44 9

  • Dienesta viesnīca Dārza ielā 9

    2015. gadā renovētajā dienesta viesnīcā Dārza ielā 9 dzīvo 350 Smiltenes tehnikuma audzēkņi, kas apgūst veterinārārsta asistenta, viesnīcu pakalpojumu speciālista, automehāniķa, ēdināšanas pakalpojumu speciālista, būvtehniķa, celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķa profesijas. 44 no 88 dzīvokļiem apdzīvo puiši un 44 - meitenes. Katrā dzīvoklī ir divas dzīvojamās istabas un sanitārais mezgls. Maksa par dienesta viesnīcu 8,50 eiro mēnesī.

    Tie, kas paši kādreiz dzīvojuši kopmītnēs, labi zina, ka tā ir “republika”. Ar savu kārtību, priekiem un reizēm - arī bēdām. Taču pēdējās parasti ātri aizmirstas un, beidzot skolu, daudziem īpašākās atmiņas saistās tieši ar kopmītnēs pavadīto laiku. Arī dienesta viesnīcas skolotāji atzīst, ka kopmītņu jauniešus uztver kā daļu no ģimenes. Viņi ir savējie...

    Skolotāji bieži ir pirmie, pie kuriem audzēkņi nāk parunāties tad, kad pārņem skumjas pēc mājām vai gadījusies kāda ķibele. Pie viņu durvīm pieklauvē arī tad, kad vienkārši gribas kādam pastāstīt, kā dienā gājis.

    “Gadās jau arī pa blēņai, bet kurš no mums jaunībā bijis bez grēka,” smaida dienesta viesnīcas vadītāja Brigita Bišere, kura kopmītnēs strādā jau desmito gadu. Kādu laiku tehnikumā bijusi arī prečzinības skolotāja. Brigita ir lietišķa un praktiska, lielāko darba mūža daļu nostrādājusi Smiltenes rūpkombinātā par pārtikas tehnoloģi un laboratorijas vadītāju. Viņas galvenais darbarīks dienesta viesnīcā ir laba humora izjūta. “Ja tās nav, tad pie bērniem un jauniešiem nav ko darīt,” uzskata dienesta viesnīcas vadītāja. “Nevar jau arī viņus visu laiku tikai bārt. Patiesībā vairākums jauniešu ir ļoti jauki. Atvērti, radoši un sirsnīgi. Ja vien ir iemesls, vienmēr cenšos viņus paslavēt. Tādēļ arī pēc tam, kad kādreiz nākas būt stingrākai, viņi to ļaunā neņem.”

    Brigita labi saprot – audzēkņiem pierast pie dzīves kopmītnēs, īpaši pirmajā mācību gadā, nav nemaz tik viegli. Atrasties tālu projām no mājām un tuviniekiem. Iespiestiem šaurā istabiņā kopā ar vēl diviem trim svešiem cilvēkiem. “Katrs, taču, ir personība, ar savu raksturu un viedokli. Vēlāk, kad jaunieši sadraudzējas, “pieslīpējas”, daudzi kļūst par labākajiem draugiem uz mūžu,” stāsta dienesta viesnīcas vadītāja. Viņai piekrīt arī skolotājs Andrejs Priede, kurš ar savu studiju laika istabiņas biedru regulāri sazinās joprojām.  

    “Par garlaicību sūdzēties nevaram,” atzīst Brigita Bišere. “Jaunieši paliek jaunieši... Pirmajā brīdī jau ir dusmas, bet pēc tam visbiežāk nāk smiekli. Ko lai dara – ir tāds vecums, kad tik ļoti gribas piesaistīt apkārtējo uzmanību ar dažādām ēvarģēlībām. Ikdienišķas muļķības parasti ātri aizmirstas, bet ir arī gadījumi, kuri paliek atmiņā ilgāk. Piemēram, vienreiz jaunieši nolēma pārbaudīt dienesta viesnīcas skolotāju atjautību, nočiepjot televizoru. Toreiz 29. arodvidusskola vēl nebija apvienota ar Smiltenes tehnikumu. Dienesta viesnīcā Dārza ielā 9 dzīvoja tikai puiši... Visas pēdas veda uz to, ka televizors iznests pa virtuves logu. Meklēšanā iesaistījām policiju, bet vainīgos tā arī neatradām. Toties pazudušais tālrādis atradās dienesta viesnīcas skolotājas kabinetā, kuru, protams, pārmeklēja pašu pēdējo... Izlaidumā atklājās arī vainīgais – pats, atnākot mums pasniegt puķītes, visu izstāstīja... Par laimi, šādi notikumi negadās bieži. Ikdienā jaunieši vairāk cenšas izjokot cits citu. Ir blēņas, kādas nav bijušas svešas mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem. Aizliegtais auglis vienmēr tas saldākais... Reizēm tik svarīgi vēl brīdi pakavēties laukā, bet saskaņā ar dienesta viesnīcas iekšējās kārtības noteikumiem deviņos jau jābūt istabiņā, bet vienpadsmitos - gultā. Ir arī nerātnības, kas parādījušās līdz ar straujo tehnoloģiju attīstību. Taču tas nav nekas ļauns. Vienkārši katra nākamā paaudze ir aizvien gudrāka.”

    Dienesta viesnīcas skolotāji jau zina – ja kāds sāk sirsnīgāk vērot dežurantu un pēc brīža pienāk ziņa, ka zēnu stāvā gadījusies kāda ķibele, tad, visdrīzāk – kamēr skolotājs kāps uz ceturto stāvu, ieplānots tikt ciemos pie meitenēm... Šogad gan, raugoties no audzēkņu viedokļa, dzīve kopmītnēs palikusi krietni neinteresantāka, jo visos stāvos izvietotas videonovērošanas kameras.

    “Nu jau esam ar tām mazliet apraduši, bet vienalga vairs nav tās brīvības sajūtas kas agrāk,” atzīst jaunieši. “Taču mums ir paši labākie dienesta viesnīcas skolotāji pasaulē! Sabar, ja pelnīts, bet ilgi ļaunu prātu netur. Grūtā brīdī vienmēr atbalstīs un palīdzēs,” atzina visi uzrunātie jaunieši. Un to, ka tie nav tikai tukši vārdi, apliecina arī fakts, ka absolventi, apciemojot skolu, bieži ienāk parunāties arī ar dienesta viesnīcas skolotājiem. Ne tikai svētkos, bet arī ikdienā, braucot cauri Smiltenei. Tā kādā darba dienas vakarā, kad top šis raksts, pie skolotāja Andreja Priedes durvīm pieklauvē skolas absolvents Rodžers Apsītis, kurš tagad strādā SIA “Limbažu ceļi”. Bijušas darīšanas Smiltenē un nespējis aizbraukt garām vietai, kur piedzīvots tik daudz jauku brīžu. Tehnikuma laiks Rodžeram visvairāk paliks atmiņā ar kopmītņu dzīvi. “Otra vieta, kur uzturējos visvairāk – skolas sporta zāle.” Absolvents uzskata, ka tehnikums saviem audzēkņiem piedāvā ļoti daudz iespēju un iesaka visiem tās arī izmantot. SIA “Limbažu ceļi”  bijusi Rodžera prakses vieta. Darba devēji novērtējuši jaunieša prasmes un zināšanas un uzaicinājuši viņu pēc skolas darbā par ekskavatoristu. Jaunietis ar saviem kopmītņu laika draugiem ik pa laikam sazinās un paballējas joprojām. Atbraucot, parunājas arī ar tagadējiem audzēkņiem. Secinājums: “Agrāk bija stingrāk. Tagad zvirbuļi izplētuši ērgļa spārnus...”

    Skolotājs Andrejs Priede dienesta viesnīcā strādā jau desmito gadu. Kādreiz bijis sporta pedagogs Smiltenes vidusskolā. Ozolu pamatskolā mācījis arī puišiem mājturību. Dienesta viesnīcas skolotājas atzīst: Andreja maiņā jūtas drošāk. Viņš ir pirmais, kuru meklē, ja kaut ko nepieciešams salabot. Andrejā puiši ieklausās arī tad, ja viņam sakāms stingrāks vārds... Pats skolotājs atzīst, ka dienesta viesnīcā jūtas kā daudzbērnu tēvs. “Jāprot gan  mierināt, gan savu reizi apturēt, ja kāds aizmirsis, ka eksistē arī zināmas robežas... Visinteresantāk kopmītnēs iet septembra pirmajās nedēļās, kamēr jaunie iemītnieki iejūtas un saprot, ka dienesta viesnīcas noteikumi patiešām ir spēkā. Savukārt vecāko kursu audzēkņi reizēm grib demonstrēt savu pārākumu un visādi izrādīties. Puiši no lielajām pilsētām mēģina apcelt tos, kas atbraukuši no laukiem. Ir arī tādi, kuriem sākumā grūtības sagādā izslaucīt savu istabu un saklāt gultu, jo līdz šim to darījusi mamma."

    “Pirmkursnieki ilgi nespēj ielāgot, ka kopmītnēs jāatgriežas līdz deviņiem vakarā. Savukārt otrā kursa audzēkņi visi jau pirmajā dienā zina, ka var būt mājās desmitos,” smaida dienesta viesnīcas skolotāja Vija Zvirgzdiņa.

    “Pa šiem gadiem redzēti visādi skati. Meitenes sasien palagus, mēģina palīdzēt puisim tikt augšā istabiņā, “virve” pārtrūkst un kavalieris iegāžas dubļos. Beigās tomēr kaut kā tiek iekšā, dāmas netīro drēbju vietā iedod savas treniņbikses un tāds mums te nāk garām un domā, ka viņu neviens nepamanīs,” smejas skolotājs Priede. “Kādā citā reizē vienam mūsu puisim uz ielas piekasījās sveši jaunieši. Jauneklis iebēga kopmītnēs, bet pārējie par to, protams, neko nezināja. Pēkšņi dzirdu – virtuvē baigais troksnis. Skrienu skatīties, bet man pretī nedabiskā ātrumā traucas elektriskā plīts... Turu ciet. Drīz vien atklātībā parādās arī vaininieks: “Lūdzu piedodiet, skolotāj! Es domāju, ka viņi nāk man pakaļ un gribēju ātri nobloķēt durvis!” Nu ko tu tādam padarīsi!

    Prieks: ja mūsu puiši kādreiz pamana nevēlamus svešiniekus, uzreiz nāk palīgā un ir vienmēr gatavi savējos aizstāvēt.”

     Andrejs Priede smejas, ka dienesta viesnīcas skolotājam arī savos cienījamos gados jāspēj iejusties padsmitniekā. “Ar savstarpēju saprašanos un humoru vienmēr var panākt vairāk nekā ar stingrību. Lai arī viena otra audzēkņa izgājieni ir stipri bērnišķīgi, jāsaprot, ka viņš tomēr jau pavisam drīz būs pieaudzis.” Arī Brigita Bišere atzīst: “Ja jaunietis jūt, ka uz viņu neraugās ar pārākuma apziņu, tad varam visu sarunāt.”

    Skolotājs Priede ir arī tas, kurš daudziem tehnikuma kopmītņu puišiem ierādījis vīru darbus. Ja dienesta viesnīcā kas labojams, tad viņš parasti aicina līdzi arī puišus. Palīdz ar padomu, sagādā vajadzīgos instrumentus un detaļas. Ne katram mājās bijis, kas to iemāca. Jaunieši pēc tam saka skolotājam paldies.”

    Dienesta viesnīcas vadītāja priecājas - audzēkņi novērtē to, ka viņiem dota iespēja dzīvot modernās, nesen izremontētās istabiņās un tāpēc cenšas tās saudzēt. Kopmītnes ir dzīvokļa tipa. Katrā “dzīvoklī” pa divām istabiņām. Viena parasti mazāka, tajā dzīvo divi jaunieši, otrā – lielākajā – trīs. Šobrīd tehnikuma dienesta viesnīcā Dārza ielā 9 dzīvo 363 jaunieši. Istabās ar divstāvu gultām nākas saspiesties četriem. Komplektējot istabiņu sastāvu, parasti uzklausām jauniešu vēlmes, taču vietu ir tik, cik ir. Tāpēc nākas saspiesties.  Ja kāds pavisam nevar sadzīvot ar istabiņas biedru, tad ļaujam mainīties. Beigās jau visi iedzīvojas. 

    2. veterinārmedicīnas kursa audzēknes Baiba Kļava un Beatrise Geidāne dzīvo vienā kopmītņu istabiņā no 1.kursa. No sākuma abas viena otrai nepatikušas, bet tagad ir labākās draudzenes. Baiba, atnākot uz kopmītnēm, vispirms salikta kopā ar divām citām meitenēm. “Taču jau uzreiz sapratu, ka esam pārāk atsķirīgas. Tad pavērās iespēja pārcelties pie Beatrises. Pirmajā brīdī šķita – Beatrise ir vairāk pilsētas meitene, es – lauku, taču pamazām atradām kopīgu valodu. Mums ir kopīgas intereses, tagad – arī noslēpumi.” Baiba un Beatrise nav vienīgās atvases ģimenē, tāpēc jau no mazotnes pieradušas savu dzīves telpu dalīt ar citiem.” Baiba uz Smiltenes tehnikumu atbraukusi no Liepājas puses, Beatrise – no Olaines. Abas uz mājām brauc divas reizes mēnesī. Sākumā bijis mazliet skumjāk palikt dienesta viesnīcā brīvdienās. Bet tagad gluži pretēji – abām patīk, jo tad parasti ir klusāk un mierīgāk. “Mājiniekiem, taču, jebkurā laikā var piezvanīt,” saka Beatrise un tālāk seko stāsts par ekstremālajiem apstākļiem, kādus viņa iztēlojusies kopmītnēs pēc nostāstiem, kas klīduši pa pamatskolu. Taču, tiklīdz ieraudzījusi savu istabiņu, sapratusi, ka satraukums bijis veltīgs. Beatrises vaļasprieks ir vijoles spēle un Baiba ir viņas uzticamākā klausītāja. Jauniete uz spēlēšanu nekad nav jāskubina. Beatrise ātri izvelk iemīļoto mūzikas instrumentu un nospēlē Fēliksa Mendelsona “Kāzu maršu”. Vienīgais, pie kā jaunietei joprojām grūti pierast – agrā celšanās. Baibai jau izstrādātas savas metodes, kā neļaut kursabiedrenei nogulēt pirmo stundu. Visiedarbīgākā – pateikt: “Brokastis gatavas!”

    Abas jaunietes ir vienisprātis – dzīvot dienesta viesnīcā ir daudz jautrāk, interesantāk un lētāk nekā kaut kur īrēt dzīvokli. “Ja nesaproti mācību vielu, vari jebkurā brīdī aiziet pie kāda no kursabiedriem un viņš palīdzēs. Reizēm smiedamies visi kopā gatavojam ēst,” stāsta Baiba. 

    Skolotājas Brigita Bišere un Vija Zvirgzdiņa atzīst, ka mācību gada pirmajos mēnešos jūtas tā, it kā ģimenē būtu ienākuši vairāki jauni bērni. Savukārt grūti aprakstīt vārdos gandarījumu izlaiduma dienā, redzot, cik ļoti jaunieši šajos četros gados mainījušies un izauguši.

    Vija Zvirgzdiņa ir arī skolas psiholoģe. Uz darbu dienesta viesnīcā vienmēr nāk ar prieku. “Mūsdienu jaunieši ir tik radoši un mērķtiecīgi!” Skolotāja jau labu laiku prāto, ka vajadzētu kopmītnēs dzīvojošajiem jauniešiem sarīkot kādu jauku pasākumu. Ar saviem audzēkņiem, arī tad, ja kaut kas nogājis greizi, viņa runā kā ar līdzvērtīgiem sarunu biedriem un tas komunikācijā palīdz daudz vairāk nekā tukša moralizēšana. Skolotāja labi saprot jauniešus un necenšas no mušas izpūst ziloni. Problēmas viņa risina vienkārši un bez dusmām. “Kādam reizēm vajag kaut ko atgādināt. Milzīgus pārkāpumus neatceros. Reizēm “uzpeld” pa problēmiņai, bet tādas jau ir mums visiem. Skolotājai visvairāk sāp sirds par audzēkņiem, kas mēģina savas ķibeles risināt ar alkohola palīdzību. Tas ir arī viens no pārkāpumiem, par kuriem jaunietim var nākties šķirties no dienesta viesnīcas.

    Vijai Zvirgzdiņai patīk katru vakaru ieiet pie saviem audzēkņiem un pateikt: “Ar labunakti!” “Dažreiz jaunieši grib vēl mazliet parunāties.  Tas ir tāds jauks dienas noslēgums.”

    Kopmītnēs darbojas jauniešu ievēlēta dienesta viesnīcas pašpārvalde. Katrā stāvā ir savs vecākais, kurš vakaros vienmēr pārbauda, vai virtuves, dušu telpas un tualetes tīras. Tās uz maiņām jātīra pašiem jauniešiem. Kursa vecākais regulāri sazinās ar stāvu audzinātājiem un pirmais informē par to, ja kaut kas nav kārtībā.

    Brīvajā laikā dienesta viesnīcas iemītnieki visbiežāk atpūtas telpās spēlē galda tenisu vai novusu. Ja jauks laiks, dodas pastaigāties pa parku vai Tepera promenādi. Dienesta viesnīcas skolotāji priecātos, ja jaunieši minētajām nodarbēm nodotos biežāk, nevis tik daudz laika pavadītu pie datora. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc audzēkņi neaiziet laikā gulēt un pēc tam no rīta nespēj laikā pamosties.

    Kopmītnēs visi parasti ceļas vienā laikā – pulksten septiņos no rīta tiek ieslēgta radiotranslācija, kas pa skaļruņiem atskan visos kopmītņu stāvos. Smiltenes tehnikuma dienesta viesnīcas iemītniekiem ir arī kāda jauka tradīcija – ar tās starpniecību atcerēties vienam otru vārda un dzimšanas dienā. Istabiņas biedri uzraksta gaviļniekam apsveikumu, visbiežāk – dzejolīti un dežurante to nolasa. Tā par jubilāru uzzina arī pārējie kopmītņu biedri un daudz mīļas bučas garantētas. 

    Visa gada garumā dienesta viesnīcās notiek konkurss par kārtīgāko istabiņu. Sešu dzīvoklīšu saimnieki saņem gardu balvu, par kuru parasti parūpējas tehnikuma ēdnīcas vadītāja Astrīda Pinkovska.

    Vienas no atbildīgajām, kas regulāri dodas pārbaudīt kārtību kopmītņu biedru istabiņās ir 2. veterinārmedicīnas kursa audzēknes Laura Vasiļevska un Santra Vēberga. Jaunietes atzīst, ka visgrūtāk iet ar vecāko kursu audzēkņiem, kas reizēm nerespektē jaunākos. Diezgan bieži jāsastopas arī ar "korupcijas" mēģinājumiem. Daži par labu atzīmi gatavi nopirkt vai pagatavot kaut ko garšīgu. Citi mēģina pielabināties ar mīļiem vārdiem. Taču jaunās dāmas ir nepielūdzamas. Ja istabiņā netīra lampa, palodze vai grīda – par katru pārkāpumu punkts nost.

    2. veterinārmedicīnas kursa audzēkne Zane Zembaha šogad dzīvo vienā istabiņā ar Danu Krēsliņu, kura uz Smiltenes tehnikumu pārnākusi no Bebrenes vispārizglītojošās un profesionālās skolas. “Tā kā Smiltene ir mājām tuvāk, nolēmu mācības turpināt šeit.” Danai jau kopmītņu dzīves pieredze ir, tāpēc iejušanās īpašas grūtības nesagādā.

    Zanei un Laurai kopmītnēs gājis visādi. Vienreiz abas gandrīz izmestas no dienesta viesnīcas puišu dēļ. Taču, par laimi, viss beidzies labi. Viņas uzskata – kopmītņu dzīve jāizbauda katram. “Kā tikai neesam viens otru mēģinājuši izjokot!” smejas meitenes. Pagājušajā mācību gadā blakus istabiņas jaunieši sarīkojuši ballīti. Laura uzvilkusi līdzīgas kurpes kā dienesta viesnīcas skolotājai un viņai līdzīgā gaitā devusies istabiņas virzienā, kur uzreiz iestājies kapa klusums... Jaunietes priecājas, ka tagad kopmītņu stāvu skolotājas vairs nemainās kā agrāk. “Esam pie viņām tā pieradušas! Viņas mums ir kā otras mammas,” saka Laura un Zane un Dana viņai pilnīgā piekrīt. Brīvajā laikā Zane dzied tehnikuma jauktajā korī, Laura nodarbojas ar jāšanas sportu. Viņai uz stalli Grundzālē atvests arī pašai savs zirgs.

    Dienesta viesnīcas skolotāja Ina Timermane kopmītnēs strādā pirmo gadu, bet pavisam tehnikumā nostrādāti 17 gadi. Izaudzinājusi trīs savējos un divus audžubērnus, tāpēc labi pārzina visus jauniešu niķus un stiķus. “Nu un tad, ka kāds reizēm mazliet spuraināks? Vai tāpēc - mazāk mīļš?”  Ina Timermane uzskata – galvenais attiecībās ar jauniešiem - būt godīgai. Stingrībai jābūt. Taču tajā pašā laikā svarīgi, lai audzēkņi vienmēr zinātu – visas problēmas ir risināmas un skolotājs vienmēr palīdzēs un atbalstīs.

    Ja kāds Inai uzticējis savus noslēpumus, tad tie tālāk nevienam un nekādos apstākļos izpausti netiks. Kopā ar skolotāju apciemojam viņas audzēknes – Annu Djačuku un Artu Priedīti no 3. ēdināšanas pakalpojumu kursaAbas vienā istabiņā dzīvo jau otro gadu un katru nedēļas nogali brauc uz mājām. Sākumā šķitis, ka dienesta viesnīcas iekšējās kārtības noteikumi ir pārāk stingri. Tagad pieradušas un atzīst – tie disciplinē. Vienīgais, ko iemācīties visgrūtāk – saplānot savu budžetu tā, lai nedēļas beigās tik bieži nav jāvāra sausie buljoni... To pašu saka daudzi jaunieši. Ceturtdienās karalis ir tas, kas var uzcept desiņas. Dažu istabiņu iemītnieki ēst gatavo katrs atsevišķi, citi - kopā vai uz maiņām. Tiek arī slēgti darījumi. Piemēram, ja kādam beigušies pārtikas krājumi, viņš var nopelnīt vakariņas, piesakoties tās pagatavot kādam citam. 1.b transporta kursa audzēknis Kaspars Ceimers iemanījies – kad maciņa saturs sāk strauji sarukt, par visu atlikušo naudu sapērk ēdamo, lai paša muļķības dēļ nav jādzīvo pusbadā.

    “Dzīvei kopmītnes nav ne vainas,” saka taurenietis Juliāns Jankevičs no 1. a transporta kursa. “Domāju, ka būs trakāk. Taču ar kursabiedriem visu var sarunāt.” Viņam piekrīt arī Kaspars Ceimers un Raivo Bleidels no 1. a transporta kursa. “Patiesībā jau nemaz tik stingrs arī šeit neviens nav. Ir lietas, kas jāievēro un problēmu nebūs. Sākumā bija mazliet satraukums par to, kā veidosies attiecības ar istabiņas biedriem, bet viss kārtībā, dzīvojam saticīgi.” Kaspars daudz brīvā laika pavada arī dažādos sporta pulciņos tehnikuma sporta zālē.

    Gatavojot vakariņas, puiši virtuvē apspriež dienas notikumus. 1.b transporta kursa audzēknis Rolands Stepāns tikko netālu no skolas izsaucis palīdzību kādam vīram, kurš pēkšņi zaudējis samaņu un nokritis pa trepēm, smagi sasitot galvu.

    Pirmā kursa puiši neslēpj –  esot paspējuši jau uzrakstīt arī vienu paskaidrojumu. Par videonovērošanas kameru sagrozīšanu kopmītņu gaitenī...

     2. a transporta kursa audzēknis Alvis Mārtinsons kopā ar istabiņas biedriem atceras, kā pavasarī devušies pie Klievezera cept desiņas, aizrunājušies un pēc tam prātojuši, kā, lai klusiņām ielavās istabā, jo pulkstenis jau nepielūdzami rādījis vairāk par deviņiem vakarā.

    “Nevajag kaitināt dienesta viesnīcas skolotāju,” savu kopmītņu dzīves labklājības formulu atklāj Mārtiņš Jančevskis no 2. b transporta kursa. Viņam visgrūtāk bijis pierast pie tā, ka tik agri jābūt atpakaļ dienesta viesnīcā. “Mājās – pateicu vecākiem, kur būšu, ko darīšu, bet tik stingru noteikumu nebija.” Taču tajā pašā laikā – neviens no puišiem īrēt istabiņu citur negribētu. “Par 8,5 eiro (dienesta viesnīcas cena) neviens mums neizīrētu pat gultasvietu,” saka gulbenietis Atis Ķēniņš no 3. a transporta kursa. “Turklāt – šeit varam viens otram palīdzēt. Gan mācībās, gan sadzīvē. Viens gatavo ēst, otrs – tikmēr sakārto istabiņu.”

    “Ar lieliem kulinārajiem eksperimentiem neaizraujamies. Uzvāram kartupeļus, rīsus vai makaronus, klāt kādu mērcīti,” kopmītņu dzīves pieredzē dalās Toms Karpovs no 3. b transporta kursa. Viņam tehnikumā vislielāko prieku sagādā praktiskās apmācības ar jauno traktortehniku. Toms ar nepacietību gaida brīdi, kad varēs sākt strādāt savā izvēlētajā profesijā, bet, kas attiecas uz dzīvi dienesta viesnīcā, puisis uzskata – vajag pašam būt draudzīgam un viss būs labi.

    Nākamais ceļu būvtehniķis Edgars Paulovs atzīst, ka savā dziļākajā būtībā ir mājas cilvēks un sākumā nav bijis viegli pierast. “Taču iejušanos ievērojami atviegloja tas, ka dzīvoju vienā istabiņā kopā ar vecāko brāli un vēl vienu puisi no savas dzimtās puses. Edgars iecerējis apmeklēt arī vairākus sporta pulciņus, tāpēc ir pārliecināts – garajos rudens un ziemas vakaros garlaicīgi nebūs... “

    “Galvenais – nekad nezaudēt humora izjūtu,” viņu papildina Ralfs Ādamsons no 1. būvtehniķu kursa un, smejoties atceras, kā kursabiedri viņam izjaukuši gultu. Uz galeriju...

    Baiba Vahere

  • Dienesta viesnīcas izmantošana cenrādis

    Pakalpojuma veids Mērvienība Cena bez PVN (euro) PVN 12% PVN 21% Cena ar PVN (euro)
    Dienesta viesnīcas (Kalnamuiža, Smiltenes pag.) izmantošana Diennakts 3,84 0,46 --- 4,30
    Dienesta viesnīcas (Dārza iela 9, Smiltene) izmantošana Diennakts 5,09 0,61 --- 5,70
    Dienesta viesnīcas (Dārza iela 9, Smiltene) izmantošana:          
    - dzīvoklis Nr.109-3 1 dzīv./mēn. 63,55 --- --- 63,55
    - dzīvoklis Nr.112 1 dzīv./mēn. 62,98 --- --- 62,98
    - dzīvoklis Nr.116 1 dzīv./mēn. 69,63 --- --- 69,63

     

     

Veterinārā klīnika

Darba laiks: no 9.00 - 17.00 (bez pārtraukuma). Klīnika atvērta pirmdienās, otrdienās, trešdienās un ceturtdienās. Tālruņi: 64707654, 20250228.

vet

Smiltiņa autoskola

Smiltenes tehnikums organizē "B" kategorijas autovadītāju kursus.

Tikai tehnikuma audzēkņiem teorija 30 EUR.

automaciba

Kalna ligzda

Kalnamuiža 7 
Smiltenes pag., Smiltenes nov. 
Smiltene, LV-4729, Latvia
Tālrunis: 64772173
Booking.com logo2 2
1
© 2016 Smiltenes tehnikums / Izstrādāts Tehnoloģiju Studijā