“Patīkama, harizmātiska personība, profesionāli pildīja sev uzticētos pienākumus. Profesionālās kvalifikācijas prakses laikā pārsteidza ar savu lielo entuziasmu, bija viens no labākajiem jaunajiem darbiniekiem mūsu uzņēmumā. Izglītots un komunikabls, spēj ātri pielāgoties situācijai. Radošs, bagāts daudz jaunām un radošām idejām. Fascinēja ar savu draudzīgumu un izpratni, gan atbildot uz tālruņa zvaniem, gan komunikācijā ar klientiem viesnīcā,” par Smiltenes tehnikuma 4. viesnīcu pakalpojumu kursa audzēkni Reini Beperščaiti raksta viņa prakses vadītājs Pjērs Ebejērs (Pierre Ebejer) no viesnīcas “Topaz Hotel” Maltā.
Reinis Maltā pavadīja pusgadu. “Aizbraucu vasaras vidū un atgriezos ziemā,” smaida jaunietis. “Taču laiks paskrēja ļoti ātri. Gribējās pat palikt mazliet ilgāk. Neliels lūzuma punkts bija pēc ceturtā prakses mēneša. Tad gan sāku ilgoties pēc mājām. Bet biju sevi noskaņojis, ka braucu uz pusgadu. Iepretī cilvēka mūžam tas, taču, nav ilgs laiks… Daudzas iespējas pavērās tieši divos pēdējos prakses mēnešos.”
“Iemests” recepcijā
“Pirmajā prakses dienā mani uzreiz “iemeta” viesnīcas recepcijā. Tā bija pirmā nopietnā pieredze šādā darbā,” stāsta jaunietis. “Taču izķepurojos. “Topaz Hotel” ir trīs zvaigžņu viesnīca ar apmēram 400 numuriņiem. Pirmās prakses nedēļas pagāja, lielākoties strādājot recepcijā. Komunicēju ar klientiem, rezervēju numuriņus, ievadīju informāciju datorā utt. Viss bija labi, vienīgi ne pārāk patika komunicēt ar klientiem pa telefonu, jo viņi reizēm tā runāja, ka teikto sapratu ar ļoti lielām grūtībām. Taču pamazām kļuvu par menedžera labo roku. Sadarbojos ar aģentūrām, kas viesnīcai nodrošināja dažādus pakalpojumus. Vienkāršākos darbus tur lielākoties veic viesstrādnieki - serbi, rumāņi, filipīnieši un citi.
Lielākā atšķirība no Latvijas? – Maltiešiem nenāk ne prātā uztraukties, ja pasākumam jau pēc pāris stundām jāsākas, bet nekas vēl nav izdarīts. Arī attiecībā uz sanitāri higiēnisko normu izpildi mēs šeit, Latvijā, esam pedantiskāki. Maltā tiek ievērotas svarīgākās lietas, bet sīkumiem tur lielu vērību nepievērš.
Tāpat – tiem, kas pieraduši vienmēr visur ierasties laikā, Maltā jāparedz, ka sabiedriskais transports ļoti reti atnāk paredzētajā laikā.
Ja kāda veikaliņa īpašnieks vienā brīdī izdomās aiziet uz mājām paēst, tad viņš mierīgi aizslēgs savu bodīti un to arī izdarīs.
Protams, nevar nepieminēt arī klimata atšķirības. Pirmajā brīdī, kad Maltā izkāpu no lidmašīnas, domāju – “izcepšos”. Gaisa temperatūra - + 30° C. Naktīs aizmigu ar lielām grūtībām, šķita – trūkst gaisa, lietus nebija lijis mēnešiem ilgi. Tuvojoties ziemai, pakāpeniski palika vēsāks. Bet pēc Ziemassvētkiem vēl sauļojos.
Maltā nevienai mājai nav apkures. Tur + 10° C ir tikpat auksts kā pie mums + 4 °. Ņemot vērā to, ka nekurina, bija diezgan drēgni.
Taču, kad janvāra aukstākajās dienās atgriezos mājās, Priekuļos, domāju – palikšu bez sejas ādas. Nedēļas laikā, protams, atkal pieradu.”
No viena darba uz otru
Vēl nebija pagājis pirmais profesionālās prakses mēnesis, kad par Reini jau uzzināja “Dolmen Resort Hotel” īpašnieks un uzaicināja viņu pie sevis darbā par bārmeni. “Labi apzinājos – būs liela skriešana, lai apvienotu abus darbus. Divus mēnešus strādāju bez brīvdienām. Brīžiem no noguruma sajuka, cikos kurā viesnīcā jābūt. Taču tajā pašā laikā uz darbu vienmēr gāju ar prieku. Zināju - ar pieredzi atradīšu vieglāk darbu arī Latvijā. “Dolmen Resort Hotel” ir milzīga četru zvaigžņu viesnīca ar pludmalēm, baseiniem, kazino un sešiem bāriem. Tajā nodrošināts viss, lai cilvēks var aizbraukt un, neizejot no viesnīcas, nedēļu atpūsties.
Pirmajās nedēļās strādāju kopā ar pieredzējušu bārmeni, kurš iepazīstināja ar galvenajiem pienākumiem. Darbā vajadzēja būt astoņos no rīta, palīdzēt visu sagatavot viesu uzņemšanai.
Pastrādāju gan pludmales bāriņā, gan lobija bārā, kādu laiciņu - arī par viesmīli restorānā.
Visinteresantākās, strādājot “Dolmen Resort Hotel”, bija tematiskās balles, uz kurām nāca “visraibākā” sabiedrība. Viņi tā prata priecāties par dzīvi! Neatkarīgi no vecuma.”
Katrs var dzīvo tā, kā vēlas
Galvenās atziņas pēc prakses Maltā? – “Katrs var dzīvot tā, kā viņš to vēlas. Tikai, ja gribi kaut ko sasniegt, tad arī attiecīgi jārīkojas. Nevis jāspriedelē par to, ko gribētos. Maltā, tiekoties ar cilvēkiem no dažādiem sociālajiem slāņiem, ļaudīm, kas pārstāvēja atšķirīgas kultūras, ļoti uzskatāmā veidā varēja redzēt, cik viss šajā pasaulē ir relatīvi. Mēs bieži dzīvojam aizspriedumu varā ar jau gataviem priekšstatiem par visu. Taču reizēm, lai gūtu pozitīvu rezultātu, jārīkojas pavisam savādāk, nekā ierasts līdz šim.
Malta ir ļoti maza saliņa, bet tajā var novērot tādu daudzveidību! Tā kā dzīves telpa ir šaura, blakus jāsadzīvo visdažādāko uzskatu cilvēkiem.
Uz salas pavadīto laiku Reinis uzskata arī par labu patstāvības skolu. “Blakus nebija neviena savējā. Vienīgais, uz ko varēju paļauties, biju es pats. Sapratu – viss atkarīgs no tā, cik būšu atvērts jaunajam un gatavs rīkoties, lai sevi pierādītu. Nesēdēju maliņā, prakses laikā ieguvu daudz labu draugu. Ar lielu interesi uzklausīju uzņēmēju veiksmes stāstus. Maltieši man izrādīja vietas, par kurām kā tūrists nekad neuzzinātu. Draugi aicināja ciemos, veda uz savām iemīļotākajām kafejnīcām, iepazinos ar viņu sadzīves tradīcijām un nacionālajiem ēdieniem. Redzēju, kā tur tiek svinēti svētki. Taču ikdienā maltieši ēd diezgan neveselīgi, pārsvarā – ātrās uzkodas. Kaut iespējams iegādāties dažādus augļus un veselīgus salātus.” Reinis to arī ar lielu prieku izmantojis. Vienīgi ļoti pietrūkušas Latvijas zupas. “Viņi ēd tikai no francūžiem aizgūtas krēmzupas.
Niršana pie Zilās Lagūnas, atpūta Maltas kūrortos un Gozo salā, brīnišķīgais saulriets pie Dingli klintīm – tie arī ir skaistākie brīži, ko piedzīvoju brīvajā laikā, kaut patiesībā tā bija ļoti maz…
““Erasmus+” projekti – tā ir fantastiska iespēja, kas noteikti jāizmanto” Reinis iesaka skolasbiedriem. “Tev iedod biļetes un brauc! Nevajag baidīties, jo neviens no mums tur negaida “supermenus”, kas visu zina. Ja vien izrādīsi interesi, darba devēji tev visu parādīs un iemācīs."
Starts labam turpinājumam
Ņemot vērā izcilo raksturojumu, pašsaprotami, ka Reinis aicināts Maltā palikt darbā. Taču viņam šobrīd svarīgāk pabeigt skolu. “Esmu arī sapratis, ka jāpārliek vairāki eksāmeni – gribas atestātā redzēt labākas atzīmes.”
Pēdējās brīvās dienas pirms mācību sākšanās jaunietis pavadīja darbā par viesmīli kādā kafejnīcā – restorānā Cēsīs. “Strādāju tur jau otro gadu. Protams, brīvdienās. Ne tik daudz, lai piepelnītos, bet, galvenokārt, lai gūtu pieredzi.”
Pēc tehnikuma beigšanas Reinis plāno turpināt mācības augstskolā. Iespējams, viņš nākotnē būs starptautiskā biznesa speciālists, starptautiskā tūrisma menedžeris vai starptautisko attiecību speciālists.
Jaunietis ne mirkli nenožēlo, ka pēc pamatskolas atnācis mācīties uz Smiltenes tehnikumu. “Tas ir labākais, ko varēju izdarīt. Gan mācības, gan praktiskās nodarbības ir ļoti interesantas. Šī skola man pavērusi tādas izaugsmes iespējas! Protams, ja ir turīgi vecāki un skaidri zini, ka kādreiz dosies uz augstskolu, lai studētu inženierzinātnes, tad var iet uz vidusskolu. Bet, ja pēc pamatskolas beigšanas vēl īsti nezini, ko darīsi nākotnē, tad labāk vienlaikus ar vidējo izglītību apgūt arodu,” uzskata Reinis. “Lai nav tā, kā vairākiem maniem skolasbiedriem, kurus pēc vidusskolas beigšanas neviens īsti negrib ņemt darbā pat veikalā par kasieriem.” Uz galeriju...
Baiba Vahere
Foto: No Reiņa Beperščaiša personiskā arhīva