#Smiltenestehnikumam100
Daudzi absolventi neviltoti teikuši, ka tehnikuma laiks bijis skaistākais viņu mūžā. Tā raksta arī skolas 1976.gada pārtikas tehnologu kursa absolvente Ņina Strazdiņa. Savā izvēlētājā profesijā nostrādājusi 39 gadus, viņa saka vissirsnīgāko paldies visiem saviem skolotājiem. Daži palikuši atmiņā mazliet spilgtāk. Tāpat kā – skolas gados neiztrūkstošās blēņas un jaunības ēverģēlības...
“1972.gadā iestājos Smiltenes sovhoztehnikumā (tagad – Smiltenes tehnikums) – pārtikas tehnologos. Skolu pabeidzu 1976.gada 28.februārī.
Mūsu kursam bija ļoti saprotoša un labestīga audzinātāja - Rūta Ozola. Viņa mums bija kā māmiņa – ar katru mācēja atrast kopīgu valodu, aprunāties. Kursa meitenes bijām draudzīgas. Protams, netrūka arī palaidnību, bet audzinātāja mācēja visas ķibeles atrisināt sarunu ceļā.
Tehnikumā strādāja brīnišķīgi pasniedzēji. Irēna Vilkaste mācīja fiziku. Viņas vadītās stundas bija tik interesantas, ar humora dzirksti! Vēl gribas pieminēt skolotāju Mirdzu Siliņu, kura mums mācīja latviešu valodu. Arī pie skolotājas Siliņas vienmēr bija ļoti interesantas stundas. Reiz literatūrā vajadzēja rakstīt sacerējumu par tematu “Kas ir mīlestība,” par ko, mēs, meitenes, slepus smaidījām un ķiķinājām. ”
Skolotāja Anna Siliņa mācīja matemātiku. Iemācīja ļoti labi, bet bija arī stingra un prasīga. Ar saviem uzskatiem un principiem.
Matemātikas eksāmenā biju uzvilkusi laka kurpes un kaprona zeķes. Kaut arī darbu uzrakstīju uz 5, ielika 4. Meitenes, kurām bija izbalinātas matu šķipsnas, saņēma vēl zemākas atzīmes. Matiem bija jābūt sapītiem bizēs. Stundās nedrīkstēja runāties un smieties. Ja šo prasību pārkāpa, izdzina laukā no klases un vajadzēja stāvēt aiz durvīm.
Atmiņā spilgti palikusi arī ķīmijas skolotāja Biruta Apine, kura mācīja ķīmiju.
Ar cieņu atceros speciālo priekšmetu skolotājus: Maigu Ziediņu, Līviju Ādamsoni, Franci Lucānu. Arī šie skolotāji bija zinoši, stundās prata ieinteresēt profesijā, kurā dažādos Smiltenes ēdināšanas pakalpojumu uzņēmumos nostrādāju 39 gadus. Īsu brīdi mana darba vieta bija arī Smiltenes 29.arodvidusskolas (tagad - Smiltenes tehnikums) ēdnīca Pils ielā."
“Līdz rīta gaismiņai...
“Atceros arī kādas blēņas,” raksta Ņina Strazdiņa. “Tehnikumā katru nedēļu notika ballītes ar dzīvo mūziku. Gāja jautri, puiši dancināja meitenes, pēc tam visas devāmies uz kopmītnēm. Ar draudzenēm sarunājām, ka mazliet pabiedēsim citas meitenes. Gaitenī izskrūvējām lampiņas, uzlikām uz galvas palagus un ķērām ciet tās, kuras iznāca koridorā. Izdzirdējusi troksni, atnāca dežurante, mūs noķēra un lika līdz rīta gaismai mazgāt kopmītņu gaiteņus. Tā bija laba mācība. Vairāk tādas muļķības nedarījām.
Vēl kāda atmiņu epizode. Viena meitene aizgāja uz randiņu. Tikmēr pārējās kopmītņu “draudzenes” viņas gultā uztaisīja “mironi” – uz spilvena uzlika masku ar parūku, “kājās” uzvilka čības, “nelaiķi” pārklāja ar baltu palagu. Izskrūvēja spuldzīti, bet gaismai nolika divas iedegtas sveces. Meitene, pārnākusi no randiņa, pārbijās un sāka šausmīgi kliegt. Mums, vainīgajām, palika viņas žēl, skrējām mierināt un atvainoties…
Tehnikuma laiks ir visskaistākais mūžā. Bija draudzība, mīlestība… Ceturtajā kursā vairākas meitenes apprecējās. Arī es. Uzbūvējām māju, izaudzinājām divas meitas – viena no viņām - Inga - ar ģimeni dzīvo Smiltenē un strādā tehnikumā par koncertmeistari. Otra meita ar ģimeni dzīvo Dobelē. Mums ir mazbērni.
Nekad, nekad neaizmirsīšu tehnikuma laiku. Skaists bija jaunības laiks...”
