Strauji tuvojas tehnikuma simtgades salidojums. Gaisā virmo tik daudz pozitīvu emociju! Svētkiem aktīvi gatavojas gan skolas jaunieši, gan absolventi, kuri gatavi braukt uz mēģinājumiem cauri visai Latvijai. Kalnamuižu pieskandinājuši dejotāju soļi, kuri kopā ar Monvidu un Ingrīdu Soveriem gatavo kādu īpaši skaistu un emocionāli piesātinātu priekšnesumu.
Kas ir tas, kas brīvdienās rosina braukt no Ērgļu kalniem, Rīgas, Valmieras un Valkas uz skolu, kas pabeigta pirms vairāk nekā 30 gadiem? – “Kopīgās un katram savas īpašās atmiņas. Laiks, kurā izveidojusies cieša savstarpējā emocionālā saikne un ielikti pamati visam turpmākajam mūžam,” atzīst absolventi. Vairāki no viņiem turpinājuši dejot arī pēc tehnikuma beigšanas. Bet, sanākot kopā, tāpat kā pirms 35 gadiem jūtas arī tie, kuriem viens otrs dejas solis piemirsies.
“Skolotājs Monvids Sovers kopā ar deju soļiem mums iemācīja daudz vairāk… Tās ir vērtības, kuras, neraugoties uz to, kas šobrīd notiek visapkārt, liek iztaisnot plecus, muguru un pacelt skatienu uz augšu,” atzīst Ineta, kura Smiltenes tehnikumā ieguvusi veterinārfeldšeres izglītību.
“Šī kopā sanākšana, mēģinājumi – tā tik labi iespēja izrauties no pelēkās ikdienas,” saka 1987. gada absolvents Valdis, kuru skolasbiedrs Jānis sazvanījis vēlā vakarā, strādājot mežā.
“Priecājos, ka tagad, gatavojoties svētkiem, YouTube biežāk par kārtējām šausmu ziņām skatos “Es mācēju danci vest”.”
Neslēpo? - Tātad dejosi!
“Skolas gados zēni ar retiem izņēmumiem nemaz tik ļoti uz dejošanu nerāvās,” atceras Jānis, 1987. gada pārtikas tehnologu nodaļas absolvents, kurš uz simtgades salidojuma mēģinājumu atbraucis no Rīgas. “Bet toreiz bija tā - visus sastādīja vienā rindā. Tiem, kuri aktīvi nenodarbojās ar sportu, neslēpoja, bija jāiet uz dejošanu. Viens otrs pirmajā mēģinājumā mācēja tikai palēcienus. Un tos pašus - uz vietas. “Šodien nespēju iedomāties savu dzīvi bez dejošanas.”
“Sākumā jau gāja tā, kā gāja. Vienu brīdi aizlavījos uz TDK “Ieviņa”. Tad biedrene Špakovska par sabiedrisko pienākumu nepildīšanu uz mēnesi atņēma man stipendiju,” ar smaidu atceras valcēnietis Agris.
Tehnikuma kādreizējie dejotāji augstu novērtē to, ka Monvids Sovers ar savu piemēru salīdzinoši īsā laikā pratis panākt, ka viņa jaunieši vizuāli atšķīrušies no tiem, kuri staigājuši sakumpušām mugurām.
“Meitenēm, lai pagājušā gadsimta 80. gados tiktu deju kolektīvā, bija jāiztur liels konkurss,” atceras Aija un Ira.
Ieraudzījām skolotāju un muguras uzreiz iztaisnojās
“Mēģinājumi bija divas reizes nedēļā,” stāsta Ira. 20. gs. 80. gados pārtikas tehnologu audzēkne, tagad Tūrisma mācību programmu nodaļas vadītāja. “Pateicoties Monvida harizmai, neizlaidām nevienu mēģinājumu. Viņš bija ļoti stingrs, bet tajā pašā laikā prata tā saliedēt… Arī par to, ka šobrīd atkal visi esam kopā, lielā mērā jāpateicas viņam. Viņš mūs visus pieņēma tādus, kādi esam - ar šķībām mugurām, ar to, ka piemirsušies deju soļi. Kad pēc tik daudziem gadiem viņu atkal ieraudzījām – tikpat staltu un smaidīgu kā agrāk - visiem muguras atkal iztaisnojās. Tehnikuma laikā bijām viens no labākajiem profesionāli izglītojošo skolu deju kolektīviem.
Guvām labus panākumus skatēs, tikām uz diviem Dziesmu un deju svētkiem. Bija tik daudz koncertu un piedzīvojumu!”
Aija uz mēģinājumiem brauc no Rīgas. “Tā īpašā vienotības sajūta, tas enerģijas lādiņš, ko šeit iegūstam, noteikti ir tā vērta.”
“Paldies skolotājam Monvidam Soveram, ka mums ir šāda iespēja,” saka arī Saulvedis - absolventu deju kolektīvā vienīgais zootehniķu kursa absolvents. Dejotāji no sirds pateicīgi arī Jānim, kurš īsā laikā visus sazvanījis un… Iecerēto četru pāru vietā dejos uz pusi vairāk.
Diāna uz mēģinājumu atbraukusi no Valmieras. Viņa ir 1989. gada veterinārfeldšeru kursa absolvente. “Kad Jānis piezvanīja un uzaicināja, pirmā doma, kas iešāvās prātā: “Tas bija pirms vairāk nekā 30 gadiem. Atkal atgriezties tajās pašās sajūtās? – Jā, es to vēlos! Tik jauki visus atkal satikt!”
Vairāki dejotāji tehnikuma deju kolektīvā iegūto pieredzi tagad nodod tālāk saviem bērniem. Viena no viņām – smilteniete Valda, kuras meitiņa arī ir dejotāja.
Savukārt Saulvedis, tāpat kā viņam tehnikuma laikā skolotājs Monvids Sovers, māca, kā uzturēt pareizu stāju jaunajiem karavīriem.
Kopā ar tehnikuma absolventiem dejos arī Smiltenes vidusskolas absolvents, tehnikuma skolotājs Gaidis. “Bija zvans un jautājums: “Dejot māki? Vecīt vajag! “Es mācēju danci vest!” Tad un tad mēģinājums. Būsi? Kā lai šādā brīdī atsaka? Tā arī esmu šeit,” smaida Gaidis.
“Moskvičs” pazūd aiz skolas stūra, bet tas nekas!
Skolotājs Monvids Sovers mēģinājuma starplaikā cienā absolventus ar paša bitīšu sarūpēto medu un saka audzēkņiem vissirsnīgāko paldies par labajiem vārdiem, neslēpjot, ka tie 
gadi, kurā skolas deju kolektīvā dejoja šie dejotāji, bijuši vieni no viņa labākajiem gadiem tehnikumā. “Vienreiz gan viņi man aiz skolas aizstūma “Moskviču”, bet tas nekas.”
“Mājās kopā ar vīru pārrunājām, kas rada to pacēlumu, ko piedzīvojam, kad visi satiekamies? Un nonācām pie secinājuma – tā ir abpusēja cieņa un mīlestība. Ja satiekas cilvēki, kuriem deja ir sirdī, un viņi vēlas savā priekā dalīties ar citiem, tad to nav iespējams nejust arī pārējiem,” pārliecināta Smiltenes tehnikuma iepriekšējā kultūras dzīves vadītāja un amatierteātra “Dramis” dibinātāja Ingrīda Sovere.
Šī nav pirmā reize, kad bijušie dejotāji sanāk kopā, lai sagatavotu priekšnesumu tehnikuma salidojumam. Daudziem joprojām spilgti atmiņā palikusi deja par karbunkuli tehnikuma 85 gadu jubilejā. Taču arī tas, kas top šobrīd, ir kas ļoti īpašs...
Dejotājiem raitu soli vēlot – Baiba Vahere
