Rīt viņi atkal būs kopā. Smiltenes tehnikuma muzicējošie absolventi, kuri skolas vēsturē iegājuši ar mūzikas grupām “Pretvējš”, “Melanholiskie trokšņi” un… Lai paliek arī pa kādam noslēpumam un pārsteigumam.
Ar “Pretvēja” un “Melanholisko trokšņu” mūziķiem tikāmies kādas maija darbdienas vakarā. Tāpat kā dejotājiem, arī viņiem vairākas ceļā pavadītās stundas nav šķērslis, lai pirms salidojuma sanāktu kopā uz mēģinājumu. Sākot dziedāt un spēlēt, nogurums atkāpjas. “Tā vienotība un īpašā saikne, kas starp mums izveidojās tehnikuma laikā, ir uz mūžu,” pārliecināti absolventi. Viņi satiekas, lai kopā muzicētu ne vien skolas salidojumos, bet katru gadu. Īpaši ielūgumi rakstīti netiek. Visi, kuri spēlējuši kādā no Andra Vilkasta vokāli instrumentālajiem ansambļiem, zina - septembra pirmajā sestdienā viņi ir mīļi gaidīti pie Andra, kur tiek dziedāts un spēlēts līdz rīta gaismai. Andri viņi joprojām sauc par savu dzinējspēku, asi, ap kuru viss griežas.
Uz tehnikumu viņi visi atnāca bez priekšzināšanām par mūziku, bet tagad bez tās vairs nespēj dzīvot. “Labi apzināmies, ka neesam nekādi profesionāļi, taču mums vienkārši patīk būt kopā un muzicēt. Arī tad, kad satiekamies pie Andra, tur nav ilgas un garas pļāpāšanas, galvenokārt dziedam un spēlējam,” stāsta Laimonis Stafeckis un Intars Tūcis. “Skolas laikā Andris bija mūsu “aizmugure”, kurš mūždien gāja pie direktora izlūgties, lai ielaiž kopmītnēs vēlāk, piedod pa kādam
grēciņam… Viegli jau viņam ar mums negāja, nekādi paibērniņi nebijām. Andris mūs ir gan barojis, gan savās mājās izguldījis, kad ballītes beidzās pārāk vēlu, lai pēc tām uzdrīkstētos iet uz kopmītnēm. Mājās braucām reti, jo brīvdienās parasti bija jāspēlē ballēs. Tā paši sev nopelnījām naudiņu. Arī skolā katru otro nedēļu bija balles, kurās vienmēr spēlēja pašu grupas.
Pirmais aprīkojums? – Visvairāk atmiņā palikušas tumbas, kuras bija tik milzīgas, ka tikko panest varējām. Visas vienkāršākās tehniskās ķibeles pratām novērst paši.”
“Viena otrai piemetot naudiņu, nopirkām ģitāras. Vēl spilgti atmiņā palicis, kā, braucot uz ballēm, vienā koferī parasti salikām mikrofonus, otrā – lodāmuru un citus instrumentus,” atceras “Melanholisko trokšņu” mūziķes – valmieriete Baiba Buile un talseniece Jolanta Tipāne (agrāk – Liepiņa).
“Melanholisko trokšņu” soliste Baiba tehnikumā izmācījusies par veterinārfeldšeri, Jolanta – par zootehniķi. Viņa skolas laikā aizrāvās arī ar jāšanas sportu, bija viena no jaunietēm, kura gatava katru dienu turp un atpakaļ doties uz “Vīžumiem”, lai rūpētos par zirgiem. Pēc skolas beigšanas Jolanta atgriezās Talsos. Tagad viņas mīlestību pārpārēm izbauda “Pozitīvo emociju kluba” zirdziņi. Ja varētu atgriezties pagātnē, viņa visvairāk gribētu vēlreiz izbaudīt tehnikuma laiku, ko uzskata par vienu no skaistākajiem mūžā.
Kad izbaudīta skatuves garša…
“Kad sākām mācīties tehnikumā, bija jāizvēlas, kuros pulciņos piedalīsimies. Mūs – kā jau lauku puišus - mēģināja ielikt dejošanā. No turienes izmeta pēc pirmā mēģinājuma, korī 
noturējāmies mazliet ilgāk,” stāsta Laimonis, kurš tehnikumā izmācījies par agronomu.. “Tad parādījās ideja, ka varētu dibināt vokāli instrumentālo ansambli. Gribētāju bija daudz, tāpēc nolēmām, ka jāveido meiteņu un puišu mūzikas grupas. Muzicēšanai tika atvēlēts mazs “ būcenītis” zem trepēm, tāpēc bija stingri sadalīti mēģinājumu laiki.”
“Pretvēja” muzikants Intars Tūcis ir Smiltenes 29. arodvidusskolas (AVS) absolvents. Vīri smejas, ka patiesībā AVS un tehnikuma apvienošana sākusies jau krietni agrāk. Un šajā ziņā pirmie “pionieri” ir viņi. “Intars nāca uz mūsu ballēm, uzzinājām, ka viņš prot spēlēt ģitāru. Mums tajā brīdī tieši trūka ģitāristu, tā arī saspēlējāmies,” stāsta Laimonis.
Andris Vilkasts, kuram “Pretvējš” un “Melanholiskie trokšņi” nebūt nav vienīgās mūzikas grupas, vienmēr vadījies pēc principa - kad jaunieši sāk spēlēt, viņiem jādod iespēja izbaudīt skatuves garšu. "Un drīz vien pēc tam viņi jau ir gatavi plēsties par mēģinājuma laikiem."
Mācoties tehnikumā, skolas mūziķi vairākas reizes ar labiem panākumiem piedalījušies konkursā “Ko tu proti?” Mājās braukts arī ar pirmo vietu. Pa radio ik pa laikam vēl var dzirdēt
“Pīlādzīti” viņu izpildījumā.
Ballīšu stāsti
“Muzikanti toreiz bija ļoti lielā cieņā. Mūs bieži aicināja uz dažādiem kultūras namiem,” stāsta Laimonis Stafeckis. “Pāris reizes muzicējām arī Latgalē. Braucām ar Jāņa Butlera žigulīti. Visspilgtāk atmiņā palikusi reize, kad ar visu žigulīti tikām ieputināti. Viens pienvedējs mūs izvilka no kupenas laukā. Ieradāmies ar divu stundu novēlošanos, visi ballētāji jau izklīduši kur nu kurais. Bet pagāja divdesmit minūtes un cilvēki, neraugoties uz sniegputeni, no malu malām saradās," stāsta Laimonis.
Puišu un meiteņu grupas parasti brauca “peļņā” katra uz savu kultūras namu.“Vienā reizē aizballējāmies līdz rītam. Septiņos atvērās kultūras nama durvis un atskanēja: “Vai tad govis šajā ciemā nav jāslauc,” ar smaidu atceras Baiba.
“Pretvējš”, “ Sānvējš”, melanholija un trokšņi
Kā radās grupu nosaukumi? “Skolā nebijām no tiem zēniem, kuri gatavi vienmēr iet “pa vējam”,” stāsta Laimonis Stafeckis.
“Savukārt meitenes visbiežāk uzstājās vai nu ar melanholiskām dziesmām vai jestriem, “trakajiem gabaliem”. Tā abas noskaņas ienāca arī grupas nosaukumā. Vēl mums bija pašiem sava kafejnīca “Sānvējš”, kas darbojās tehnikuma ballīšu laikā. Mājturības specialitātes meitenes cepa kūkas un pirms ballēm rīkojām toršu izsoles.”
Vairāki tehnikuma jaunie mūziķi turpināja kopā muzicēt arī pēc tehnikuma beigšanas. Bet tad pienāca laiks, kad tika veidotas ģimenes, karjera… Taču Baiba, Jolanta, Laimonis, Intars un Andris joprojām ir pārliecināti, ka viņu satikšanās ierakstīta zvaigznēs. “Ja tā nebūtu, tad arī šodien nekas nesanāktu. Mēs viens otrā smeļamies spēku. Un vēl, protams, ļoti būtisks kodols. Mums tas ir Andris,” atzīst Laimonis un pārējie viņam piekrīt.
“Laika gaitā šis tas no kādreiz spēlētā piemirsies, bet tehnikuma laika iecienītākās dziesmas, tās, kuras savā “būcenītī” mācījāmies līdz diviem naktī, ir palikušas “pirkstos”. Andris mums ļoti uzticējās, bet tajā pašā laikā arī rosināja turēt augstu latiņu. Cik reižu nebija tā, ka mēģinājām līdz vēlai naktij vienu un to pašu dziesmu, otrā dienā Andris noklausījās un pateica: “Ir labi, bet to un to vajadzētu mazliet citādāk…” Un sākas viss no gala…”
Šobrīd arī Andrim, tāpat kā visiem pārējiem “Pretvēja” un “Melanholisko trokšņu” mūziķiem, darba pilnas rokas, bet viņam joprojām ļoti patīk piedzīvot brīžus, kad top kaut kas jauns un foršs, kas sagādā prieku citiem. “Tā ir tā kopīgā enerģētika, kas aizrauj. Tāpat kā sportā”.
Baiba Vahere
