Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes. Piekrītot sīkdatņu izmantošanai, tiks nodrošināta tīmekļa vietnes optimāla darbība.
Turpinot vietnes apskati, jūs piekrītat, ka izmantosim sīkdatnes jūsu ierīcē. Savu piekrišanu jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes. Sīkdatņu politika...

Vēsture

  • Kāp, lai augtu!

    Kāp, lai augtu!

    Smiltenes tehnikuma moto aicina: "Kāp, lai augtu!"
    Pati Kalnamuižas daba parāda, cik ceļš kalnā var būt dažāds. Taču būtiskākā ir un vienmēr paliks kāpšana. Varbūt kāds jaunietis teiks: "Kāpēc jākāpj? Dzīvojam, taču, 21.gadsimtā! Zināšanu kalnā jau sen braucam ar mašīnām!" Tā ir, ja svarīgi nonākt galapunktā ar 50 km/h (pilsētā ātrāk liedz satiksmes noteikumi). Bet vai, traucoties tādā ātrumā, varēsi arī apstāties, lai ieelpotu spirdzinošu pavasara gaisu, paklausīties, kā burbuļo Abuls, sadzirdēt senču balsis, papriecāties par plaukstošu vizbulīti, liepu pumpuriem, brīnišķīgajām putnu dziesmām un izvēlēties savu īpašo ceļu, par kuru varbūt vēl nav gājis neviens cits?
     
    Interesanti, ko ceļā pamanīja tie, kuri šajā kalnā kāpa pirms 800, 100, 200, 50, 30, 20 vai 10 gadiem?
    Gaidot skolas simtgadi, to mēģinām nojaust, pētot tehnikuma vēsturi. Bet viens ir skaidrs - Smiltenes tehnikums nav apstājies 2020.gadā, kad pasaulē daudzko apstādināja pandēmija. Jo tehnikuma kalnā kāpj, lai augtu! Uz galeriju...
     
     
  • Rosīga vide uzņēmējdarbībai

    Rosīga vide uzņēmējdarbībai

    #Smiltenes tehnikumam 100

    Smiltenes tehnikumā visos tā pastāvēšanas gados notikusi aktīva saimnieciskā darbība. Kādreiz skolas teritorijā atradās arī firsta Paula fon Līvena laikā celtās siltumnīcas ar šahtu apkuri, kas bija vienīgās šāda veida būves Latvijā un, iespējams, arī Baltijā.

    “Kurināšanas laikā pa šahtām zem augu kastītēm plūda siltums,” stāsta Smiltenes tehnikuma pensionētā bibliotekāre, augu aizsardzības un agronomijas skolotāja Ārija Māliņa, kura no 1983. līdz 1990.gadam Smiltenes sovhoztehnikumā (tagad – Smiltenes tehnikums) strādāja par dārzniecības vadītāju. 

    "Vienā no senajām stikla siltumnīcām – t.s. kallu mājā audzēja kallas, kuras izmantojām sēru vainagu un strausu izgatavošanai. Galvenā vainagu meistare pagājušā gadsimta 80.gados bija mūsu lieliskā laborante Inese Brūvele, tehnikuma sporta skolotās Lienes Brūveles mammīte.

    Otrā stikla siltumnīcā audzēja dēstus. Siltumnīcas bieži bija pilnas ar dūmiem, no kuru smaržas darbinieki vēl ilgi nevarēja tikt vaļā.

    Vēl skolai piederēja vairākas lecektis. Vienā no tām – t.s. rožu mājā – audzējām rozes.

    Paši izaudzējām arī dažādu puķu dēstus. Puķes gan pārdeva, gan izmantoja dažādu kompozīciju veidošanai.

    Pavasaros skolotāji Oskars Tensbergs un Alfons Virza dziļajās lecektīs saveda zirgu mēslus, tiem pa virsu uzbēra melnzemi – šādu augsni uzskatīja par ideālu kāpostu piķēšanai. Zirgu mēsli mazajiem stādiņiem deva nepieciešamo siltumu. Izaudzētos stādus pārstādīja dārzeņu laukā.

    Skolai piederēja arī apmēram 16 ha liels lauks, kurā audzēja burkānus, kāpostus, galda bietes, kabačus un kāpostus. Daļu no tiem lika lietā skolas ēdnīcā, daļu - pārdeva vietējiem iedzīvotājiem vai nodeva pārstrādei  Smiltenes rūpkombinātam. Paši skābējām arī kāpostus. Tas bija diezgan smags darbs, bet jaunieši ēvelēšanu un stampāšanu uztvēra kā vienu lustīgu pasākumu. Dārzeņus un kāpostu mucas glabāja kādreizējās muižas dzīvojamās ēkas (Kalnamuižā 1) pagrabā.

    Skolas jaunieši piedalījās visos saimniecības darbos. Rudens darbi lieliski saliedēja pirmo kursu audzēkņus."

                                                                                                        Jāsaražo 220 tonnas dārzeņu!

    Lūk, ko 1977.gada laikrakstam “Darba Karogs” stāsta Smiltenes sovhoztehnikuma dārzkopības brigādes brigadiere Elga Baumane:

    “Šogad jāsaražo 220 tonnas dārzeņu. Lai gan mums ir mazas ražošanas iespējas, plāni ir ievērojami. Lai specializētos, obligāti jāceļ siltumnīcu kombināts. Ar pašreizējām ražošanas jaudām mēs neesam vairs dzīvotāji. Vecajos barona mūros ražošanu nevar izvērst, un līdz ar to ziemā nav ar ko nodarbināt cilvēkus. Pašlaik ienākumus dod puķes, zaļumus nododam tehnikuma ēdnīcai.

    Tehnikums ir mācību iestāde, kurā audzēkņi apgūst ne tikai specialitāti, bet arī visu labo un skaisto. Ziedi šo mācību procesa estētisko pusi ļoti veicina. Bez tam skaistumam jābūt visās kopmītnēs, mācību korpusos. Tāpēc, izvēršot augļkopību, līdztekus tai jāatstāj ziedu audzēšana, kaut vai kā mācību bāze, ne ienākumu avots.”

    Iecerei par siltumnīcu kombinātu nebija lemts piepildīties. Pagājušā gadsimta 80.gados par to vairs neviens nerunāja. Šobrīd siltumnīcu teritorija nepieder skolai.

    Taču Smiltenes tehnikums līdz pat mūsdienām saglabājis tradīciju – rūpēties ne vien par audzēkņu profesionālo izaugsmi, bet arī estētisko audzināšanu.

    Baiba Vahere

  • "Skaists bija jaunības laiks..."

    #Smiltenestehnikumam100

    Daudzi absolventi neviltoti teikuši, ka tehnikuma laiks bijis skaistākais viņu mūžā. Tā raksta arī skolas 1976.gada pārtikas tehnologu kursa absolvente Ņina Strazdiņa. Savā izvēlētājā profesijā nostrādājusi 39 gadus, viņa saka vissirsnīgāko paldies visiem saviem skolotājiem. Daži palikuši atmiņā mazliet spilgtāk. Tāpat kā – skolas gados neiztrūkstošās blēņas un jaunības ēverģēlības...

    “1972.gadā iestājos Smiltenes sovhoztehnikumā (tagad – Smiltenes tehnikums) – pārtikas tehnologos. Skolu pabeidzu 1976.gada 28.februārī.

    Mūsu kursam bija ļoti saprotoša un labestīga audzinātāja - Rūta Ozola. Viņa mums bija kā māmiņa – ar katru mācēja atrast kopīgu valodu, aprunāties. Kursa meitenes bijām draudzīgas. Protams, netrūka arī palaidnību, bet audzinātāja mācēja visas ķibeles atrisināt sarunu ceļā.

    Tehnikumā strādāja brīnišķīgi pasniedzēji. Irēna Vilkaste mācīja fiziku. Viņas vadītās stundas bija tik interesantas, ar humora dzirksti! Vēl gribas pieminēt skolotāju Mirdzu Siliņu, kura mums mācīja latviešu valodu. Arī pie skolotājas Siliņas vienmēr bija ļoti interesantas stundas. Reiz literatūrā vajadzēja rakstīt sacerējumu par tematu “Kas ir mīlestība,” par ko, mēs, meitenes, slepus smaidījām un ķiķinājām. ”

    Skolotāja Anna Siliņa mācīja matemātiku. Iemācīja ļoti labi, bet bija arī stingra un prasīga. Ar saviem uzskatiem un principiem.

    Matemātikas eksāmenā biju uzvilkusi laka kurpes un kaprona zeķes. Kaut arī darbu uzrakstīju uz 5, ielika 4. Meitenes, kurām bija izbalinātas matu šķipsnas, saņēma vēl zemākas atzīmes. Matiem bija jābūt sapītiem bizēs. Stundās nedrīkstēja runāties un smieties. Ja šo prasību pārkāpa, izdzina laukā no klases un vajadzēja stāvēt aiz durvīm.

    Atmiņā spilgti palikusi arī ķīmijas skolotāja Biruta Apine, kura mācīja ķīmiju.

    Ar cieņu atceros speciālo priekšmetu skolotājus: Maigu Ziediņu, Līviju Ādamsoni, Franci Lucānu. Arī šie skolotāji bija zinoši, stundās prata ieinteresēt profesijā, kurā dažādos Smiltenes ēdināšanas pakalpojumu uzņēmumos nostrādāju 39 gadus. Īsu brīdi mana darba vieta  bija arī Smiltenes 29.arodvidusskolas (tagad - Smiltenes tehnikums) ēdnīca Pils ielā."

        “Līdz rīta gaismiņai...

    “Atceros arī kādas blēņas,” raksta Ņina Strazdiņa. “Tehnikumā katru nedēļu notika ballītes ar dzīvo mūziku. Gāja jautri, puiši dancināja meitenes, pēc tam visas devāmies uz kopmītnēm. Ar draudzenēm sarunājām, ka mazliet pabiedēsim citas meitenes. Gaitenī izskrūvējām lampiņas, uzlikām uz galvas palagus un ķērām ciet tās, kuras iznāca koridorā. Izdzirdējusi troksni, atnāca dežurante, mūs noķēra un lika līdz rīta gaismai mazgāt kopmītņu gaiteņus. Tā bija laba mācība. Vairāk tādas muļķības nedarījām.

    Vēl kāda atmiņu epizode. Viena meitene aizgāja uz randiņu. Tikmēr pārējās kopmītņu “draudzenes” viņas gultā uztaisīja “mironi” – uz spilvena uzlika masku ar parūku, “kājās” uzvilka čības, “nelaiķi” pārklāja ar baltu palagu. Izskrūvēja spuldzīti, bet gaismai nolika divas iedegtas sveces. Meitene, pārnākusi no randiņa, pārbijās un sāka šausmīgi kliegt. Mums, vainīgajām, palika viņas žēl, skrējām mierināt un atvainoties…

    Tehnikuma laiks ir visskaistākais mūžā. Bija draudzība, mīlestība… Ceturtajā kursā vairākas meitenes apprecējās. Arī es. Uzbūvējām māju, izaudzinājām divas meitas – viena no viņām - Inga - ar ģimeni dzīvo Smiltenē un strādā tehnikumā par koncertmeistari. Otra meita ar ģimeni dzīvo Dobelē. Mums ir mazbērni.

    Nekad, nekad neaizmirsīšu tehnikuma laiku. Skaists bija jaunības laiks...”

  • Pirmās brīvā laika aktivitātes...

     #Smiltenestehnikumam100

    Presē kā pirmā Smiltenes tehnikuma (sākotnēji - Smiltenes Piensaimniecības un lopkopības skolas) audzēkņu brīvā laika aktivitāte minēta dalība Smiltenes ugunsdzēsēju biedrībā. 1926.gada žurnālā "Ugunsdzēsējs" lasām atzinīgus vārdus par izglītības iestādes direktoru Vīganda kungu, kurš kopā ar 16 skolas audzēkņiem ir aktīvi Smiltenes pilsētas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības darbinieki, “turot savā rīcībā vienu biedrības šļirci ar viņas piederumiem”. Skolas brīvprātīgos cildina par modrību un centību, palīdzot ugunsgrēkos, kā arī min par paraugu citu skolu audzēkņiem.

  • Kā laika ritenī...

    Veltas Laktiņas dzīve ir kā leģenda, kurā atspoguļojas būtiskākās Latvijas un it īpaši - Smiltenes vēstures lappuses. 1941. gadā viņa no laukiem atnāca uz Smilteni, sāka mācīties par šuvēju, taču šo ieceri pārtrauca karš.1944. gadā Velta, ģērbusies vasaras kleitiņā un klikatiņām kājās, paņemot vien līdzi lāpstu un groziņu ar segu, aizbrauca uz Alūksnes pusi rakt tranšejas. Sākumā runāts – uz trim dienām, bet atgriezās pēc trim mēnešiem, septembra vidū. Nosalusi, plikām kājām, bet laimīga, ka tikusi pie savējiem, nevis aizvesta uz Vāciju. Tajā naktī dega Smiltene…

    “Tranšeju rakšanā piedalījās gan karavīri, gan civiliedzīvotāji,” atmiņās dalās Velta Liepiņa. “Sākumā rakām Alūksnes pusē, pēc tam Gaujienas un Palsmanes apkārtnē. Strādājām no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tuvumā vienmēr stāvēja kāds vācietis ar šauteni.

    Pusdienlaikā visiem atveda zupu un maizīti. Paēdām un rakām tālāk. Nevienu īpaši neizdzina. Cik kurš spēja, tik strādāja. Pārnakšņojām tukšajās mājās, kuru saimnieki devušies bēgļu gaitās vai izdzīti sakarā ar frontes tuvošanos. Gulējām visi vienā telpā. Vienā istabas galā vīrieši, otrā – sievietes. Matraču un guļammaisu nebija. Salocījām segas, daļu paklājām apakšā, ar otru pusi sedzāmies.

    Togad ātri sākās salnas. Kad atgriezāmies, kājas no pārsalšanas bija palikušas kā nejūtīgas. Vasaras beigās tranšeju rakšanā iesaistījās arī māsa un mamma. Mamma drīz saslima un nonāca slimnīcā.

    Kad tuvojās krievi, vienu brīdi paklīda runas, ka mūs visus vedīšos uz Vāciju. Bijām nobijušies, spriedām, vai maz vairs redzēsim savējos, mājas. Visiem lika iet uz lielceļa un gaidīt mašīnu, bet tā, par laimi, neatbrauca…  

    Tad vācieši mums atkal, šoreiz tepat, netālu no Brantiem, lika rakt tranšejas. Vairāk nekā diennakti nebijām ēduši. Pazīstamas meitenes, kuras jau bija atvestas ātrāk, ieteica aiziet uz kaimiņu māju, pie Priednieku mammas. Viņa pabaroja, iedeva maizīti arī līdzi. Cik tā bija garšīga!

    Nākamajā vakarā atbrauca mammas māsa, lai vestu mani mājās. Iebraucām Smiltenē – pilsēta vienās liesmās. Nomalē sagaidījām rītu.  Tad mammas māsa kaut kur uzzināja, ka bariņš vietējo patvērušies Cērtenes mežā un braucām uz turieni. Nākamā nakts pagāja nelielā meža klajumiņā. Mazliet pasnaudām, bet pārsvarā jau visi, sapulcējušies nelielos bariņos, sprieda par to, kas notiks tālāk. Tur bija arī grāmatnīcas īpašnieks. Viņš bija paņēmis līdzi ķerru, kurā salicis vērtīgākās grāmatas. Nākamajā dienā, noskaidrojuši, ka pilsētā vairs nav ne vāciešu, ne krievu, devāmies mājās. Drīz vien pēc tam parādījās krievu zaldāti. Sākās jauni laiki.”

                                                                                 Smiltenes lauksaimniecības skolas pienotavā

    Atguvusies no tranšeju rakšanas, Velta sāka meklēt darbu. “Izdzirdēju, ka Smiltenes lauksaimniecības skolas (tagad – Smiltenes tehnikums) pienotavai vajag strādniekus un pieteicos. Sākumā mazliet šaubījos, bet mammas māsa, kura arī kādreiz bija strādājusi pienotavā, mani iedrošināja: “Viņai paziņa strādājot piena veikalā, mani pieskatīšot!” (smejas).

    Skolā mācības pa kara laiku bija pārtrauktas. Darbinieki prasīja, ko varu darīt, bet patiesībā jau neko daudz no nepratu. Mājās bija gotiņa, līdz ar to zināju, kā strādā centrifūga. Sievas mierināja: “Nekas jau daudz šeit neatšķirsies! Tikai visas iekārtas ir lielākas. Tā tiku separēšanas cehā. Separēto pienu pārstrādāja par krējumu un biezpienu. Krējumu sūtījām uz sviestotavu, vājpienu un pilnpienu – uz sierotavu. Lielākā produkcijas daļa aizgāja uz Ļeņingradu.

    Darbu sākām agri – pusē četros jau viss muižas pagalms bija pilns ar zirgiem. Viens no maniem pirmajiem rīta darbiem bija – salikt piena separēšanas mašīnu.

    Pienotava, kas atradās Smiltenes centrā, bija nodegusi.”

    Kad tehnikums atsāka strādāt, vairākas pienotavas meitenes aizgājušas mācīties. Velta būt par meistari negribējusi. ”Man nekad nav paticis izrīkot cilvēkus. Skolas direktors vairākas reizes sūtīja man pakaļ audzēkņus, aicināja mācīties, teica: “Prakse man jau ir!” Taču izvēlējos labāk strādāt. Tie, kas pabeidza tehnikumu, lielākā daļa aizgāja strādāt uz Smiltenes jauno pienotavu.”

    Veltas kundzei spilgti atmiņā palikušas 1949. gada deportācijas. “Naktī bija paņemti vairāki tehnikuma audzēkņi un arī viens pienotavas darbinieks. Ja atmiņa neviļ, tas bija ražošanas daļas vadītājs. No rīta atnācu uz darbu – durvis ciet. Tajā dienā pienotava tā arī palika slēgta.

    Pēc izvešanas diezgan strauji samazinājās pieņemtā piena daudzums. Tehnikumā nostrādāju līdz 1950. gada pavasarim, tad notika liela štatu samazināšana un no visiem darbiniekiem darbā atstāja tikai piena pieņēmēju.”

                  Smagi, bet pēc labākās sirdsapziņas

    “Biju jau sarunājusi šuvējas darbu artelī, bet, ejot garām Smiltenes pienotavai, satiku bijušās kolēģes, kuras aicināja ienākt paciemoties. Kamēr runājāmies, draudzenes, man nemanot, bija uzaicinājušas atnāk arī pienotavas direktoru. Viņš uzzinājis, ka vairākus gadus esmu nostrādājusi tehnikuma mācību pienotavā, aicināja nākt pie viņiem. Sāku jau otrā dienā.”

    Šajā darba vietā ar nelieliem pārtraukumiem aizvadīts gandrīz viss Veltas Laktiņas darba mūžs. “Pirmie darba gadi pagāja biezpiena cehā. Ražojām sieru, biezpienu, kazeīnu (izmantoja kā piedevu maizes, gaļas un konditorejas izstrādājumu ražošanai) un jēlkazeīnu (tehnisko biezpienu, ko pēc tam izmantoja plastikas ražošanā). Par neizdevušos biezpienu parasti teica: “Tas jau ciets kā kazeīns!”

    Vissmagāk gāja ar jēlkazeīna ražošanu. Vannā jāuztur 75° C temperatūra, biezpienam līdzīgā masa visu laiku jāmaisa… Aumaļām lija sviedri. Darbs sākās agri no rīta un beidzās ne ātrāk kā vienos divos naktī. Reizēm, ja kaut kas negāja tā, kā vajag, nācās palikt līdz rītam. Daži kolēģi teica: “Ko tu tur jaucies! Krievi tāpat noēdīs!” Bet es tā nespēju. Kaut reizēm rokas, darbojoties par aukstajām vannām, bija pārsalušas stīvas.”

    Veltas kundze domā, ka augsto pienākuma apziņu viņa mantojusi no ģimenes. “Mans vecaistēvs pie Drandes kunga bija mācījies podnieka amatu. Vecāmamma jokojoties viņu sauca par cunftmeistaru.  Vectēvs taisīja lepnus traukus un vāzes. Katrs darbiņš bija filigrāni izstrādāts un kārtīgs. Arī man vienmēr gribējies, lai darba dienas beigās būtu patīkama gandarījuma sajūta par to, kas darbs paveikts pēc labākās sirdsapziņas.”

                                                                                  Dzelzceļa līnijas atjaunošana

    Veltas māsa Ārija pēc kara piedalījusies šaursliežu dzelzceļa līnijas Smiltene – Valmiera atjaunošanā. “1944. gada 22. septembrī Smiltenē ienāca krievi. Līdz tam strādāju Šmita dzirnavās, to otrajā stāvā bija ierīkota vilnas kārstuve,” stāsta Ārija Liepiņa. “Dzirnavas atradās pretī tagadējam veikalam “Top” (Daugavas ielā 1B). Kad tās nodega, paliku bez darba.

    1944.gada rudenī visa Smiltenes stacija bija saspridzināta. Katrai sliedei nosists gals. Tāpat uzspridzināti bija arī visi tilti. Rūpes par pirmo, Smiltenes stacijai tuvāko tiltu uzņēmās galdnieks Ūdris un Vilis Liepiņš, kuram piederēja dzelzceļnieku veikals, tautā saukts par “Viļa bodi). Tas atradās blakus agrākajam ugunsdzēsēju depo, iepretī luterāņu baznīcai. Dzelzceļš jau vienmēr bijis kā valsts valstī. Dzelzceļnieku veikalā preču sortiments bija atšķirīgs un tur bieži varēja kaut ko īpašāku.

    Runājot par dzelzceļu, smiltenieši vienmēr pieminēja firstu Līvenu, bez kura iniciatīvas un mērķtiecīgās darbības Smiltene diez vai būtu tāda, kādu to pazīstam šobrīd.

    Dzelzceļa līnijas atjaunošana ilga līdz pat 1946. gadam. Strādāja gan smiltenieši, gan valmierieši. Gājām viens otram pretī. 1946. gada vasarā Smiltenes stacijā notika svinīga pirmā vilciena sagaidīšana. Šur tur vēl redzamas fotogrāfijas ar izpušķotu lokomotīvi. Tas bija milzīgs notikums un visi jau gribēja šajā vēsturiskajā brīdī būt klāt. Manis tajā bildē nav. Man lika tīrīt svinībām teļa galvu, es negribēju un aizbēgu (smejas).”

                                                                          Mācītājmuižas sienā iemūrētās grāmatas

    Pēc apprecēšanās Velta Laktiņa vairākus gadus kopā ar vīru nostrādāja celtniecības jomā. Dzīvoja Smiltenes mācītājmuižā, kur tobrīd bijušas celtnieku kopmītnes. Mājas pirmajā stāvā toreiz vēl dzīvoja mācītājs Alfrēds Cimdiņš. Velta viņu atceras kā ļoti klusu, saticīgu cilvēku, labu un izpalīdzīgu kaimiņu. Laktiņa kundzei redzējusi arī, cik grezna un skaista Smiltenes mācītājmuiža izskatījusies 1938. gadā, vēl pirms tā bija pārvērsta par kopmītnēm. “Mammas māsai šeit 1938. gadā notika laulības. Ieejot pa centrālajām durvīm, uzreiz pa kreisi bija istabiņa, kurā viesi varēja saposties. Aiz tās atradās lielāka telpa ar skaistu galdu, uz kura stāvēja grezns svečturis. Tajā notika laulības. Laulāja mācītājs Ernests Kronbergs. Viņš 1941. gada 6. aprīlī iesvētīja arī mani. Tās bija ļoti lielas iesvētības, jo pirms tam bija paklīdušas runas, ka sakarā ar politiskajām pārmaiņām tās būs pēdējās iesvētības…  Līdz ar to sanāca arī daudzi jaunieši, kuri vēl nebija 18 gadus veci. Divas nedēļas gājām iesvētes mācībās. Svētku dienā visām meitenēm bija baltas, garas kleitas, puišiem – skaisti uzvalki. Pirms iesvētībām tante mani pirmoreiz mūžā aizveda pie friziera. Ikdienā parasti, tāpat kā tajā laikā vairākums meiteņu, staigāju bizēs. Iesvētībās biju ar skaistiem, izlaistiem matiem. Visi no jērkambara durvīm devāmies gājienā apkārt baznīcai un tad pa gala durvīm iekšā. Baznīca bija stāvgrūdām pilna. Tantes sačukstējās: “Kā mazi eņģelīši!”

    1941.gada jūnijā Latvijā ienāca vācieši un līdz pat 1944. gadam baznīcā atkal notika gan iesvētības, gan kāzas un kristības. Kad sākās padomju laiks, tad gan par ticību vairs runāt nevarēja. Toreiz jau vispār – jo mazāk runāji, jo labāk. Nekad nevarēja zināt, kurš no tiem, kas uzdevās par labu draugu, pēc tam nodos. Daudzi tā tika uz Sibīriju un piedzīvoja visādas nelaimes.”

    Velta ar sāpīgu skatienu noskatījusies, kā kādreiz skaistā, ļoti aprūpētā mācītājmuiža pamazām palikusi aizvien līdzīgāka pārējām ēkām, kuras padomju vara, neraugoties uz to arhitektonisko vērtību, nolēmusi iznīcībai, liedzot tām gādīga saimnieka rūpes un mīlestību. “Katrs kopām savu dārziņu, bet nekas jau īsti nebija savs. Ja dārzā vai pagalmā aizmirsi darba rīku, pēc brīža tas jau bija nozagts. Katrs rāva, ko varēja.”

    Veltas kundze smaida, ka mācītājmuiža viņai uzticējusi kādu senu noslēpumu. “Kādā vakarā vienā manas istabas kaktā sāka lobīties apmetums. Domāju – nekas traks jau tas nav. Negludumus jānoslīpē un sienas jāsaved kārtībā. Bet tiklīdz tā sirsnīgāk ķēros klāt, izrādījās – sienā iemūrēts vīstoklis ar vairākām grāmatām. Tie bija seni kalendāri un kādas trīs 17. gs. vai 18. gs. izdotas baznīcas grāmatas. Grūti pateikt, vai tās iemūrētas jau 1.pasaules kara vai, sākoties 2.pasaules karam. Kad aizgāju dzīvot citur, grāmatas turpat arī atstāju.

    Savā mūžā nekāda lielā baznīcā gājēja nebiju. Toreiz jau to arī nedrīkstēja darīt bērnu dēļ. Lai viņiem skolā nebūtu nepatikšanas. Taču ticība man ir palīdzējusi pārvarēt daudzas grūtības. Kad ir smagi, noskaitu tēvreizi… Tas palīdz.”

                                                                        Mainās tehnoloģijas, bet pāri visam svarīgākā - cilvēcība…

    “Pēc beidzu strādāt celtniecības jomā, trīs gadus nostrādāju Smiltenes maizes ceptuvē. Tad viena no Smiltenes pienotavas darbiniecēm, ar kuru kopā strādājām tehnikuma mācību pienotavā, sāka braukt uz ceptuvi kaltēt kaņepju sviestam kaņepes un pamazām mani pierunāja nākt atpakaļ uz pienotavu. Tā tur arī nostrādāju līdz aiziešanai pensijā – 20. gs. 80. gadiem. Piedzīvoju, kā uzņēmuma vecās iekārtas pamazām nomaina pret jaunākām, modernākām, kas ievērojami atviegloja strādnieku darbu.

    Jaunajiem varētu būt interesanti, kā pagājušā gadsimta 70. gados parafinējām sieru. Pagalmā iznesa milzīgu dzelzs trumuli, tam apakšā kurināja uguni. Trumulī sadrupināja parafīnu, to izkausēja līdz 60°C temperatūrai… Parafinēja gatavos sierus, kas bija vismaz trīs mēnešus noturēti pagrabā. Vispirms, izmantojot lielu koka lāpstu, iemērca parafīnā vienu pusi, tad – otru. Parafinētos ritulīšus – skaistus un spīdīgus – sapakoja kastēs un veda uz Rīgu.

    Kad sāka klibot veselība, pārgāju uz t.s. pildīšanas cehu, kur strādāju pie krējuma pildāmā aparāta. Mans uzdevums bija veikli salikt uz lentas tukšās burciņas un pēc tam noņemt pilnās. Tā tas mūžs arī aizskrējis. Kā laika ritenī.”

    Šobrīd Veltas kundzei vislielākais gandarījums par to, ka darba vietā, kur aizvadīta mūža lielākā daļa, viņa nav aizmirsta. “Katru gadu, tuvojoties Ziemassvētkiem, saņemu kādu pārsteigumu. Vairākas reizes mani apciemojusi arī Gita Mūrniece pati. Tas ir tik sirsnīgi un mīļi! Cilvēcība ir tā vērtība, kas palīdzēja izdzīvot kara laikā un bez tās dzīve ir tukša un bezvērtīga arī tad, kad daudzas lietas mūsu vietā padara modernās tehnoloģijas.

    Ģimenē bijām pieci bērni. Man ir 93 gadi, Ārijai – 89, brālim Ritvaram – 83. Viena māsiņa jau mūžībā, bet brālis Aivars darba darīšanās braukāja uz Krieviju un tā arī kaut kur Krievijas plašumos pazuda. Nu jau vairāk nekā desmit gadus par viņu neko nezinām.  Esam braukuši meklēt, bet līdz šim neko nav izdevies noskaidrot. Esmu dzirdējusi, ka tādu ir diezgan daudz, kuriem pēdējo divdesmit gadu laikā šajā valstī pazuduši tuvinieki.” Uz galeriju...

    Teksts: Baiba Vahere

    Foto: no Veltas Laktiņas personiskā arhīva, Baiba Vahere

                                                                                                       

  • Vēsture

     2020.gads

    Uzcelta būvniecības manēža.

    Renovēta dienesta viesnīca Kalnamuižā 44.

    Ierīkota Absolventu taka.

    Tehnikuma teritoriālajā struktūrvienībā Alsviķos dienesta viesnīcā atjaunotas ūdens un kanalizācijas sistēmas, uzstādīts diagonālais pacēlājs personām ar kustību traucējumiem. Iebūvēts lifts bijušās muižas pils ēkā.

     

      2015.gads

    Maijā Smiltenes novada būvvalde pieņem arhitektes Sarmītes Pāvilaites projektēto Smiltenes tehnikuma jauno veterinārmedicīnas  mazo dzīvnieku klīnikas ēku.

    Jūlijā būvvalde pieņem rekonstruēto Smiltenes tehnikuma ēku Pils ielā 8 – mācību vietu nākamajiem automehāniķiem, ceļu būves mašīnu mehāniķiem un ceļu būvtehniķiem. Šajā gadā tehnikums ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekta atbalstu saņem arī ļoti modernu tehniku ceļinieku un automehāniķu programmām, kā arī - dažādas iekārtas mācību procesa pilnveidošanai.

    2015./2016. m.g. tehnikuma mācību korpusā Pils ielā 8 darbu sāk simulatoru klase, kas paver līdz šim nebijušas iespējas nākamajiem “ceļiniekiem”. Skolā ievieš jaunu mācību programmu “Būvniecība” ar specialitāti “Ceļu būvtehniķis”.

    Augustā ekspluatācijai nodod no jauna uzcelto galvenās tehnikuma ēkas piebūvi Kalnamuižā 10. Tagad audzēkņu rīcībā  ir ar vismodernāko aprīkojumu nodrošinātas mācību virtuves, mācību restorāns, jauna konferenču zāle un modernas mācību auditorijas.

    Septembrī Smiltenes tehnikumam pievieno Jaungulbenes profesionālo vidusskolu (likvidējot mācību vietu Jaungulbenē) un Alsviķu arodskolu, kas kļūst par PIKC struktūrvienību.

       
    2014. gads

    Decembrī  pabeidz skolas Veterinārmedicīnas mācību korpusa Kalnamuižā 6 renovāciju.

       
    2013. gads

     1. septembrī “Smiltenes tehnikumam” piešķir PIKC (Profesionālās izglītības kompetenču centra) statusu.

       
    2012. gads

    Ekspluatācijā nodod Smiltenes tehnikuma jauno sporta halli, kas ir viena no plašākajām Vidzemes reģionā.

       
    2011. gads

    Smiltenes tehnikumu apvieno ar Smiltenes Profesionālo vidusskolu. Līdz ar to skola pārņem jaunas mācību programmas – “Autotransports”, “Transports” ar specialitāti “Automehāniķis” un “Celtniecības un ceļu būves mašīnu mehāniķis”.

       
    2004. gads

    Smiltenes tehnikumā sāk sagatavot nākamos viesnīcu pakalpojumu speciālistus, bet no 2001. gada veterinārmedicīnas mācību programmu apguvušie jaunieši iegūst specialitāti “veterinārārsta asistents”.

       
    1999. gads

    No 1999. gada Skolas nosaukums ir  “Smiltenes tehnikums”.

       
    1995. gads

    Maijā darbu sāk tehnikumam piederošā viesnīca “Kalna ligzda”, kas  kalpo par mācību bāzi nākamajiem viesnīcu pakalpojumu un tūrisma speciālistiem.

       
    1990. gads

    2. janvārī skola iegūst Smiltenes lauksaimniecības tehnikuma nosaukumu un no tās tiek atdalīts kolhozs “Smiltene”. Jaunieši tehnikumā var apgūt veterinārfeldšera, agronoma, zootehniķa, sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma tehnologa un mājturības instruktora profesijas. Tehnikums ir pirmā skola Latvijā, kas no 1994. gada sagatavo lauku tūrisma saimniecības darbiniekus. 90-to gadu vidū tehnikumā, apvienojot agronomijas un zootehnikas specialitātes, izveido lauku uzņēmēja specialitāti. 

       
    1989 -2001. gads

    Skola piedāvā apgūt mājturības izglītības programmu, kas pirmajos gados iemanto ļoti lielu popularitāti.

       
    1968. gads

    Ekspluatācijā nodod tehnikuma dienesta viesnīcu.

       
    1964. gads

    1. septembrī durvis ver skolas jaunais mācību korpuss Kalnamuižā – 10, bet pašu mācību iestādi apvieno ar PSKP 22. kongresa vārdā nosaukto kolhozu, nosaucot to par Smiltenes sovhoztehnikumu. Tajā profesionālās gudrības apgūt tiek aicināti nākamie veterinārfeldšeri, zootehniķi, agronomi, bet no 1972. gada – arī ēdienu gatavošanas tehnologi . Šobrīd ēdināšanas pakalpojumu mācību programmu apguvušie jaunieši var iegūt ēdināšanas pakalpojumu speciālista, pavāra un konditora profesijas.

       
    1953. gads

    Smiltenes tehnikuma audzēkņu rīcībā  nodots stadions pie Tepera ezera. 1968. gadā stadionu rekonstruē.

       
    1949. gads

    Tiek slēgta Piensaimniecības nodaļa.

       
    1945. gads

    Tiek nodibināta Smiltenes Zooveterināro tehnikums ar veterinārijas, zootehnikas un piensaimniecības nodaļām. Paralēli izvēlētajām specialitātēm jaunieši tajā  var iegūt pilnu vidējo izglītību, kā arī tālaika darba tirgū pieprasītas papildprofesijas – traktorista, šofera – amatiera, atslēdznieka, mākslīgās apsēklošanas tehniķa un citas.

       
    1936. gads

    1. septembrī Smiltenes lauksaimniecības mācību iestādes pienotavā nodibina Piensaimnieku izmēģinājumu staciju, kurā  pētīja Latvijā ražotā piena kvalitāti, lai ražotu kvalitatīvu sieru. Pienotavā strādāja augsta ranga speciālists no Holandes.

       
    1936. gads

    Lopkopības skolā atver Praktisko lopkopju nodaļu, kurā sagatavo praktiski un teorētiski izglītotus lopkopjus. Jaunieši amata prasmes apgūst skolai piederošajā seklajā un dziļajā kūtī, pienotavā, sierotavā, siltumnīcās un augļu dārzā.

       
    1930. gads

    Piensaimniecības skolā atver Sierniecības nodaļu, kas jauniešiem paver iespēju apgūt siernieka un siernieka palīga profesijas.

       
    1928. gads

    Darbu sāk Lauksaimniecības skola, kurā zināšanas aicināti apgūt nākamie lauksaimnieki.

       
     

    Profesionalās izglītības kompetenču centra “Smiltenes tehnikums” pirmsākumi meklējami tālajā 1922. gada 1. novembrī, kad Smiltenes muižas centrā, tagad – UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā iekļautajā krievu baroka stilā celtajā ēkā atvērta divgadīga Piensaimniecības un lopkopības skola, kurā sagatavoja pienotavu darbiniekus un lopkopības pārraugus. 

     

     

Veterinārā klīnika

Darba laiks: Pirmdiena - Piektdiena 9.00 - 17.00. Adrese: Kalnamuiža 12, Smiltenes pagasts, Smiltenes novads Tālrunis:  20250228.

vet

Smiltiņa autoskola

Smiltenes tehnikums organizē "B" kategorijas autovadītāju kursus.

automaciba

Kalna ligzda

Kalnamuiža 7 
Smiltenes pag., Smiltenes nov. 
Smiltene, LV-4729, Latvia
Tālrunis: 64772173
Booking.com logo2 2
1
© 2021 Smiltenes tehnikums / Izstrādāts Tehnoloģiju Studijā