Ko par mūsu tehnikumu preses izdevumos raksta 1986. līdz 1990. gada februārim? 20.gs. vidū izglītības iestādē joprojām stipri jūtama komunistiskās ideoloģijas ietekme. Taču skolotāji izmanto iespēju dalīties ar vietējo sabiedrību pieredzē un zināšanās, kas aktuālas visos laikos. Jaunieši aktīvi sporto. Smiltenes 29. arodvidusskolā, ko vēlāk apvieno ar Smiltenes tehnikumu, tiek domāts par to, kā nezaudēt jauniešus, kuriem iegūt vidējo izglītību ir par grūtu, kā uzlabot izglītības iestādes materiālo bāzi un lietderīgi izmantot skolas tehniku.

1986.gada 16. februāra laikraksts “Cīņa” informē, ka Smiltenes sovhoztehnikumā tiek risināts jautājums par agroķīmiskās laboratorijas izveidošanu. Tajā plānots veikt arī notekūdeņu analīzes.

1986.gada 18. februāra vietējā laikrakstā “Darba karogs” publikācija, kurā uzzinām, ka Smiltenes sovhoztehnikuma pasniedzējs Alfons Virza informējis Dārzkopības biedrības biedrus par kaitēkļu apkarošanas pasākumiem piemājas zemē un augļudārzos, dalījies padomos par sētas un mājas apkārtnes labiekārtošanu. Savukārt skolotāja Ruta Kalniņa interesentiem stāstījusi, kā paaugstināt zemes auglību, saprātīgi izmantojot pelnus un minerālmēslus.

1987.gada 17. februāra “Darba karogā” raksts par Smiltenes sovhoztehnikuma jauniešu panākumiem lauku tehnikumu 37. spartakiādē. Tehnikuma slēpotājas izcīnījušas pirmo vietu 5 km distancē un 3X3 km stafetē. Kopvērtējumā iegūts ceļojošais kauss. Ceļojošais kauss izcīnīts arī GDA daudzcīņā. D. Vjakse mājās atgriezusies ar zelta, I. Zvejniece – ar bronzas medaļu.

1987.gada Darba karogā publikācija par Smiltenes sovhoztehnikuma audzēkņiem Uģi Vīņaudu, Jāni Rudzīti, Ingusu Eglīti un Ingu Bārbali, kuri rajona spartakiādē galda tenisā izcīnījuši pirmo vietu vidējo mācību iestāžu grupā.

1988.gada 5.februāra laikrakstā “Cīņa” informē, ka līdzšinējo statusu zaudējušas septiņas paraugsaimniecības. Viņu vidū - “Baltinava”, atdodot vietu padomju saimniecībai “Balvi” un Smiltenes sovhoztehnikums, kura vietā stājies kolhozs “Trikāta”.

1988.gada 18.februāra laikrakstā “ Darba karogs” komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre V. Reidzāne apraksta sovhoztehnikuma komjaunatnes pirmorganizāciju sekretāru viesošanos – pieredzes apmaiņu uz Igaunijas PSR tehnikumiem. Galvenās atziņas – kaimiņzemes skolās ir ļoti gaumīgi iekārtoti kabineti un laboratorijas, tas esot pašu audzēkņu nopelns. Jauniešiem, stājoties tehnikumā, jāiztur konkurss. Sliņķiem, “laika nositējiem” un disciplīnas pārkāpējiem tur neesot, ko darīt. Visur, t.sk. kopmītnēs, valdot priekšzīmīga kārtība, arī to nodrošinot audzēkņi.

1990.gada 10. februāra vietējā laikrakstā “Mūsu zeme” – Marikas Svīķes publikācija “Zināšanas – ceļam” – par republikā vienīgo ceļu darbinieku skolu - Smiltenes 29.arodvidusskolu. Tajā mācās nākamie autogreideristi, buldozeristi, ekskavatoristi, autoremontatslēdznieki, B – C kategorijas autovadītāji no visas Latvijas. Audzēkņu profesionālo sagatavošanu atbalsta bāzes uzņēmumi – Smiltenes 7. CRBP, Smiltenes 8 CBR un Valmieras 12. AK. Praktiskā apmācība notiek gan skolā, gan bāzes uzņēmumos. Rakstā uzsvērta atbildīga darbaudzinātāja lielā nozīme jauniešu izaugsmes ceļā, kā arī nav slēpts satraukums par audzēkņu ne pārāk spožajām sekmēm. Pedagogi kā vienu no risinājumiem min mācību programmu pārveidošanu, kas pieļautu, ka audzēkņi ar vājām sekmēm, apgūstot divgadīgo mācību programmu, iegūst arodu, bet talantīgākie mācoties ilgāk, vienlaikus ar profesiju iegūst vidējo izglītību. Plānots, ka 1990.gada uzņemšanā audzēkņiem būs jākārto iestājeksāmeni.

Rakstā aktualizētas problēmas – izglītības zemais prestižs (dzīvē bieži vairāk pelna tie, kuri nav pacentušies iegūt augstāko izglītību) un mācību materiālu (īpaši mācību grāmatu) trūkums. Pedagogi plāno par poligona būvēšanu autoatslēdznieku - šoferu apmācībai un autodromu jauno šoferu individuālajām apmācībām. 7. CBRP Brutuļos palīdzēšot tikt pie angāra piebūves, lai tur varētu izveidot ražošanas apmācības meistaru darbavietas un glabāt tehniku, kas līdz šim aizņem skolas stāvlaukumu.

Izglītības iestādes vadība spriež par jaunu – celtniecības specialitāti, pakalpojumu sniegšanu vietējiem iedzīvotājiem (lai lietderīgāk izmantotu tehniku) un plāno trīs mēnešu traktoristu kursus jaunsaimniekiem. Vēl skola ieinteresēta dažādu detaļu izgatavošanā, kas ar kādas Rīgas arodskolas starpniecību pēc tam nonāktu rūpnīcā. Gaisā virmo pārmaiņu vēsmas…

Informāciju apkopoja Baiba Vahere

Foto: no Smiltenes tehnikuma arhīva. Fotogrāfijas neatspoguļo rakstā minētos notikumus, tām ir tikai ilustratīvs raksturs.

Publikācijas par tehnikumu 1966. – 1978. gada janvāra preses izdevumos. Tehnikuma jaunieši tajās var iepazīties ar skolas leģendāro kafejnīcu “Sniegpārsliņa”, kurā viesojās Latvijā populārākie skatuves mākslinieki. Uzzināt par tehnikuma īsviļņu radiostacijas un radioamatieru panākumiem. Kā īss atgādinājums, ka arī trimdas latvieši nav aizmirsuši par Latviju, ir Smiltenes Lauksaimniecības mācības iestādes absolventa J. Zariņa publikācija Kanādas preses izdevumā. Latvijas skolās intensīvi turpinās politiskā audzināšana, bet lauksaimnieciskās ražošanas masu profesijās trūkst kadru...

1966.gada 22.janvāra laikrakstā “Darba karogs” publicēts raksts par Smiltenes sovhoztehnikuma lietišķās mākslas pulciņa rīkoto kafejnīcu “Sniegpārsliņa”. Kafejnīca ir viena no skaistākajām skolas tradīcijām, kas aizsākās 1951. gadā. Uz “Sniegpārsliņām” viesos bieži tika aicināti Latvijā populāri mākslinieki. 1966. gada pasākuma laikā tehnikuma audzēkņi un skolotāji varēja aplūkot mākslinieka Edgara Vintera gleznu izstādi.

1970.gada 15.janvāra laikrakstā “Darba Karogs” aprakstītas “Sniegpārsliņas” 15 gadu jubilejas svinības. Pasākumā viesojies kinorežisors Ēriks Lācis, kurš iepazīstinājis ar mākslas filmas “Līvsalas zēni” tapšanas aizkulisēm. Jaunākos dzejoļus lasījis dzejnieks Laimonis Vāczemnieks. Zālē skanējušas arī moderno sarīkojumu deju melodijas, jauniešiem demonstrēta Latīņamerikas dejas rumba un ča – ča – ča. Tautas māksliniece E. Rubene stāstījusi par mākslas lomu “padomju cilvēka dzīvē".

1970.gada 17.janvāra laikrakstā “Cīņa” raksts “Sagatavo traktoristus”, kurā uzzinām, ka Latvijas lauksaimniecības tehnikas apvienības Valkas rajona nodaļā un Smiltenes sovhoztehnikumā 50 kolhoznieku un sovhozu strādnieku mācās kvalifikācijas celšanas kursos, lai tiktu pie pirmās un otrās klases traktoristu apliecības.

1970.gada 20. janvāra laikraksts “Darba karogs” informē, ka skolotāja E. Bērziņa vadītā Smiltenes sovhoztehnikuma radiostacija atzīta labāko kolektīvo īsviļņu radiostaciju republikā. Savukārt E. Bērziņa individuālā radiostacija apbalvota kā labākā inviduālo raidstaciju grupā. Skolotājs individuālajā vērtējumā izcīnījis 1. vietu arī Baltijas republiku sacensībās, Baškīrijas un Čehoslovākijas rīkotajās starptautiskajās radioamatieru sacensībās.

1971.gada 1. janvāra Kanādas latviešu preses izdevumā “Tehnikas Apskats” publicēts Smiltenes Lauksaimniecības mācības iestādes absolventa Jāņa Zariņa raksts “Smiltenes Lauksaimniecības mācības iestāde”, kurā autors dalās atmiņās par mācību gadiem šajā skolā, kas pēc četriem gadiem apkopotas grāmatā “Cepure ar zelta vārpu”.

1971.gada 9.janvāra “Darba karogā” publicēts Smiltenes sovhoztehnikuma partijas pirmorganizācijas sekretāra raksts “Būs jauna maiņa”. Autors pauž prieku par to, ka izglītības iestādē ir izcila politiskā audzināšana, 90% tehnikuma audzēkņu ir komjaunieši.

1971.gada 26. janvāra laikrakstā “Darba karogs” uzzinām, kā atzīmēta “Sniegpārsliņu” 16. jubileja. Dziedājis skolotāja Jura Lūša vadītais meiteņu ansamblis, audzēkņi uzstājušies ar etnogrāfisku uzvedumu “Vakarēšana”, skolā viesojušies Rīgas Akadēmiskā drāmatas teātra (tagad – Latvijas Nacionālais teātris) aktieri E. Girgensons, M. Krauze, R. Zagorskis, kuri jauniešiem stāstījuši par darbu teātrī, kā arī snieguši priekšnesumus. Pasākumā bijuši frizūru demonstrējumi, pēc tam modernās sarīkojumu dejas, kas mijušās ar atjautības izdevumiem. “Gadsimtos glabātā tautas lietišķās mākslas prasme un skaistuma izjūta darīs bagātāku tehnikumā pielocīto zināšanu pūru,” raksta 3. zootehniskā kursa audzēkne Dz. Sautiņa.

1972.gada 27. janvārā laikrakstā “Darba karogs” uzzinām, ka šā gada “Sniegpārsliņā” tehnikumā viesojušies: komponists Raimonds Pauls, Rīgas estrādes orķestra solists Ojārs Grīnbergs, Margarita Vilcāne un aktrise Velta Skurstene.

1973.gada 23. janvāra laikrakstā “Darba karogs” publicēts raksts par tehnikuma audzēkni – nākamo veterinārfeldšeri Ināru Jermacāni, kura ieguldījusi lielu darbu draudzības stiprināšanai ar citiem tehnikumiem un piedalījusies E. Bērziņa vadītā internacionālā kluba izstādes ierīkošanā skolā.

1973.gada laikrakstā “Padomju Jaunatne” publicēts raksts “Jauno lauksaimnieku olimpiādē”, kur uzzinām, ka Kandavas sovhoztehnikumā notikusi gadskārtējā lauksaimniecības tehnikumu izlaidumu kursu audzēkņu olimpiāde speciālajos priekšmetos. Sacenšoties 14 tehnikumu agronomijas, zootehnikas, veterinārijas, lauksaimniecības mehanizācijas un laiksaimniecības grāmatvedības specialitāšu komandām, Smiltenes sovhoztehnikuma zootehniķi un Bebrenes sovhoztehnikuma veterināri ar vienādu iegūto punktu skaitu nopelnījuši 3. vietu.

1975.gada 31. janvāra laikrakstā “Darba karogs” lasām par jauno speciālistu sadali Smiltenes sovhoztehnikumā. “Ceļazīmes darbam” saņēmuši 60 jaunieši. “Republikas lauku saimniecības no Smiltenes saņems 17 agronomus, 22 zootehniķus un 21 veterināro feldšeri. (..) Trīs labākie absolventi mācību gaitas ar speciālām ceļazīmēm turpinās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas klātienē.” Jauniešiem, kuri, mācoties tehnikumā saņēmuši kāda sovhoza stipendiju, pēc skolas beigšanas jāsāk darba gaitas darba vietā, kas viņu mācību laikā finansiāli atbalstījusi dosies strādāt. Par sekmīgākajiem tehnikuma audzēkņiem – sovhozu stipendiātiem, reizēm izdodas panākt vienošanos, ka sovhozs apņemas maksāt stipendijas arī, jaunietim turpinot mācības augstskolā.

1976.gada 13. janvāra laikrakstā “Karogs” publikācija par to, cik “liela nozīme tautas saimniecības uzdevumu sekmīgā risināšanā ir tautas kontroles orgāniem”. PSKP kongresos pieņemtie lēmumi sabiedrībai uzliek aizvien lielāku atbildību. Visi darbi vedas īpaši raiti, ja kontroles grupās darbojas komunisti. Smiltenes sovhoztehnikuma tautas kontroles grupas mācību sektora posteņa priekšsēdētāja E. Beča atzīst, ka “sekmīga darba atslēga arī turpmāk būs vēl ciešāka sadarbība ar partijas pirmorganizāciju, ar ciema padomes izpildkomiteju un tās pastāvīgajām komisijām.”

1976.gada 20. janvāra laikrakstā “Darba karogs” cildinošs raksts par Smiltenes sovhoztehnikuma 3. zootehniskā kursa audzēkni Lidiju Klišču –sabiedriski aktīvu jaunieti ar spožām zināšanām. Lauksaimniecības tehnikumu iepriekšējā gada spartakiādē, kas notikusi Smiltenē, Lidija izcīnījusi pirmo vietu ātrslidošanā, uzvarot gan 500 m, gan 1000 m distancē.

1976.gada 29. janvāra “Darba karogā” publikācija par dabas aizsardzībai veltītu konkursu Smiltenes sovhoztehnikumā.

1977.gada janvārī, atzīmējot PSRS DOSAAF 50. gadadienu, laikrakstos “Darba karogs” un “Padomju jaunatne” atkal sumināti Smiltenes sovhoztehnikuma radioamatieri.

1978.gada janvāra žurnālā “Liesma” raksts, kurā aktualizēta jauno kadru nepieciešamība “lauksaimnieciskās ražošanas masu profesijās” un jautājums, kā nodrošināt visu nepieciešamo “jauno lauksaimniecības darbinieku augstražīgam darbam”. “Gan ar atļautiem, gan neatļautiem paņēmieniem saimniecību vadītāji cenšas nosvērt sadales komisijas lēmumu savā labā, dabūt spējīgākos jauniešus,” raksta lmārs Rašmeijers. Taču, viesojoties Smiltenes sovhoztehnikumā, vienā no vecākajām lauksaimniecības skolām Latvijā un tiekoties ar direktora vietnieku mācību darbā (no 1980. gada līdz 1990. gadam - skolas direktoru) Jāni Sokolovu atklājas, ka ikdienā kolhozu vadība nemaz tik ļoti par jauno speciālistu mācību sasniegumiem neinteresējas un nereti “aizmirst” samaksāt” arī solītās stipendijas.

Paldies Smiltenes tehnikuma ilggadējai bibliotekārei Ārijai Māliņai, kuras paveiktais būtiski atviegloja atlasīt skolas vēstures faktus no preses izdevumu publikācijām. 

Informāciju apkopoja Baiba Vahere

Foto: no Smiltenes tehnikuma arhīva

Skolotājs Arnolds Markss Smiltenes tehnikumā nostrādājis 40 gadus. Nākot uz interviju, viņš paņēmis līdzi visu piecu savu audzināmo kursu audzēkņu sarakstus. Daudzi no viņiem skolotājam joprojām ik pa laikam piezvana. Arnolds Markss no sirds priecājas par audzēkņiem, kuriem dzīvē klājas labi un skumst, ja kāda dzīves līkloči samezglojušies. Viņš pats savos cienījamos gados ir pateicīgs par katru dienu, kurā var būt šeit, Kalnamuižā, un starp saviem mīļajiem.

Skolotājs Arnolds Markss tehnikumā sāka strādāt 1965. gadā. Pirmo – tehniķa – mehāniķa profesiju - viņš ieguvis Priekuļu tehnikumā. Tālāk dzīves ceļš aizvedis uz Cēsīm. “Priekuļu tehnikuma izlaidumā viesojās arī Cēsu 1. vidusskolas (tagad - Cēsu pilsētas ģimnāzija) direktors, kurš, redzot, cik enerģiski iesaistos pasākuma norisē, piedāvāja nākt strādāt uz Cēsīm,” atceras skolotājs Arnolds Markss. “Tā no Priekuļu tehnikuma kursa aktīvista kļuvu par Cēsu 1. vidusskolas skolotāju. Mācīju ražošanas pamatus. Pēc četriem gadiem direktors jautāja, vai nedomāju par augstāko izglītību. Taču tikt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (tagad – Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte) traucēja “robi” matemātikas zināšanās. Palūdzu kolēģei atļauju brīvajā laikā piedalīties matemātikas stundās, ko skolotāja vadīja dažāda vecuma cilvēkiem, no kuriem daudziem iegūt pilnvērtīgu izglītību bija traucējuši kara gadi. Nākamajā reizē matemātika vairs problēmas iestājeksāmenos nesagādāja. Sākumā domāju iet uz neklātieni, bet draugs pierunāja mācīties klātienē. Augstskolā mācības gāja no rokas. “Vienā reizē prakses laikā pat tiku paņemts uz Auci par galvenā inženiera aizvietotāju. Braukājām ar mocīti pa visu Auci.”

                                                                                                             Vēstures notikumu virpulī

Pagājušā gadsimta vēstures notikumi atstājuši savas pēdas arī skolotāja Arnolda Marksa ģimenē. “Mans vectēvs ir viens no Austroungārijas bēgļiem, kurš cauri Polijai un Baltkrievijai atceļoja uz Latviju,” stāsta skolotājs. “Es piedzimu Minskas guberņā. 1928. gadā mūsu senči izklīda pa visu pasauli. Par vairākiem no viņiem vairāk neko nezinām.

Daudzus notikumus atmiņa jau izdzēsusi, bet saglabājušies tādi spilgti pagātnes zibšņi,” atzīst skolotājs. “Krievu valodu iemācījos no krievu bēgļiem, kurus tēvs bija pieņēmis darbā savā saimniecībā.

Kad 1944. gadā Lielvircavai, kur toreiz ar ģimeni dzīvojām, cauri gāja krievu karaspēks, krievi mums apēda četras cūkas. Staršina nostājās plāna vidū un katram zaldātam izsniedza pa gabalam. Labi, ka vismaz vienu cūku atstāja arī pašiem. Pēc gada mājās, kur dzīvojām, ierīkoja Valsts kurmēmo skolu. Mammu ar mums, trim bērniem, izlika ārā. Pārcēlāmies uz Platoni pie mammas brāļa. Tēvs jau pirms tam bija spiests slēpties, jo viņš bija aktīvs vācu okupācijas varas piekritējs.”

Skolotājam spilgti atmiņā palikušas sniegotās ziemas, kuru vilinājumam skolas bērniem bijis tik grūti pretoties, ka bieži cietušas mācības. “Un kad vēl atradām upē izgāzto krievu armijas munīciju, tad kāda puikām tur vairs mācīšanās?

Vēl viena spilgta epizode. Staļina valdīšanas laikā visiem laukiem līdz 1. maijam vajadzēja būt apsētiem. Tēvs rentēja Jelgavas slimnīcas direktora lauku saimniecību. Krievu vara to sadalīja – mums 18 ha, bet 30 ha saimniekam. Aprīļa beigās atbrauca viens “pušpriekšnieks” un pateica, ka trīs dienu laikā visiem laukiem jābūt apsētiem. Tēvs atbildēja: “Labi, bet tad lai tūlīt uz lauka būtu divi traktori. Toreiz pagastā vairāk nebija... Tēvs pats strādāja ar diviem zirgiem, es – toreiz vēl pavisam jauns puisis – arī ar diviem zirgiem un noteiktajā laikā lauki bija apsēti.” Darbs skolotāju jau no mazotnes norūdīja un sagatavoja turpmākajai dzīvei. “20. gs. 50. gados biju krievu armijā. Visu dienesta laiku nostrādāju galvenokārt par šoferi. Kad pārnācu mājās, pirmais, ko darīju – gāju vecākiem palīgā uz kulšanas talku.”

                                                                                                         Pirmais audzināmais kurss jau pirmsdiploma praksē

Skolotājs Arnolds Markss to, ka pēc augstskolas beigšanas vēlas strādāt Smiltenes sovhoztehnikumā (tagad – Smiltenes tehnikums), sapratis jau pirmsdiploma praksē. “Līdz ar to kolēģi man uzreiz iedeva arī audzināmo kursu. 40 darba gados man to ir bijuši pieci. Gāja visādi. Tagad gandrīz visiem mobilie telefoni, taču manos pirmajos darba gados katrā mājā nebija arī “parastā” telefona. Ja kāds audzēknis pazuda, tad visi gājām meklēt. Īpaši traki gāja, kad kāds (- a) samīlējās, bet viņa izredzētā (-ais) nejuta to pašu. Toreiz jaunieši tādas lietas pārdzīvoja daudz vairāk nekā vairākums tagad.”

Skolotājam visvairāk atmiņā palikuši gudrākie un aktīvākie audzēkņi. Tie, kuri jau 20. gs. 60. - 70. gados mācību stundās neklusēja, nāca ar savu viedokli un spēja pateikt: “Skolotāj, to darbiņu var izdarīt arī citādāk!”

Arnolds Markss tehnikuma audzēkņiem mācīja agronomiju, mehanizāciju un mehāniķiem arī elektrotehniku. “Kombainus vajadzēja labot arī meitenēm. Kādu laiku strādāju arī ar kolhozu brigadieriem un inženieriem, kas tehnikumā apguva viengadīgo mācību programmu, lai varētu iegūt izglītību apstiprinošu dokumentu. Tā bija ļoti zinoša auditorija, kas daudzas lietas apguvusi darbā.”

Skolotājam spilgti atmiņā palicis pirmais rudens tehnikumā. “Divus mēnešus nodzīvojām pa kartupeļu laukiem. Līdz sāka snigt.

Bet no darba nekad neesmu baidījies. Vēlākos gados kopā ar skolotāju Puriņu vedām no teļu kūts laukā mēslus, lai ierīkotu pirmo mašīnu laboratoriju. Esmu strādājis arī galdniecībā. Remontēju krēslus, galdus, darīju dažādus palīgdarbus un biju arī sovhoza dārzniecībā traktorists. Tehnikumā audzētie kāposti bija ļoti pieprasīti. Vienreiz pat aizvedām veselu kravu uz Pleskavu.”

  Sports, fotografēšana un citi vaļasprieki

“Kādu laiku dejoju arī tehnikuma deju kolektīvā, ko vadīja angļu valodas skolotāja Austra Ruka,” stāsta skolotājs Arnolds Markss. “Visi braucām uz Dziesmu un deju svētkiem.”

Skolotājs Arnolds Markss vienmēr bijis “uz tu” ar sportu, sev līdzi aizraujot arī abus dēlus. Vecākais - Guntars Markss tagad ir Smiltenes Sporta centra vadītājs, titula “Gada treneris 2022” ieguvējs. Arī jaunākais dēls Kaspars Markss vairākus gadus kā Smiltenes novada pašvaldības deputāts aktīvi darbojies Izglītības, kultūras un sporta jautājumu pastāvīgās komitejā.

Arnolda Marksa arhīvā saglabājušās daudzas skaistas fotogrāfijas par Kalnamuižā pavadītajiem gadiem. Tās pārcilājot, tik daudz atmiņu...

Vienā no fotogrāfijām - skolotājs Kalnamuižas pagalmā, apkārt bērnu bariņš, uz galda - šahs, dambrete. “Kad bija brīvs laiks, bieži gāju pagalmā, kur dauzījās bērni, iznesām laukā galdiņu un spēlējām. Tā daudzi no viņiem kļuva par labiem šaha un dambretes spēlētājiem.

Šahu un dambreti mācīju arī tehnikuma jauniešiem. Gadījās jau visādi. Vienā reizē jaunieši stundā saguruši, negrib mācīties, prasa: “Skolotāj, vai nevaram uzspēlēt šahu?” Domāju – šahs attīsta domāšanu, gan jau nākamreiz izmācīsimies arī iekavēto. Divas meitenes pat sastrīdējās, kura ar mani spēlēs. Bet tad paver durvis mācību daļas vadītāja, ierauga, ko mēs darām, un nopūšas: “Vai, kas tad te notiek!” Un aiziet. Par laimi, nekādu ļaunu seku nebija…

Trenēju arī tehnikuma meiteņu volejbola komandu. Sporta sacensībās palīdzēju tiesnešiem. Organizēju profesionāli izglītojošo skolu aršanas sacensības.

Pašam ļoti patika slēpot. Piedalījos skriešanas sacensībās. Vēlāk aizrāvos ar riteņbraukšanu.” Skolotājam joprojām ir savs lielais un mazais loks, ko viņš katru dienu, kad atļauj laikapstākļi, cenšas izbraukt.

Arnoldam Marksam daudzus gadus bijis vēl kāds vaļasprieks – virpošana. “Visskaistākie koka trauciņi iznāk no pīlādža. 20. gs. 60. gadu beigās, kad Smiltenē bija liela vētra un Kalnamuižā koku pilna pakraste, abi ar veterināro priekšmetu skolotāju Ēvaldu Apīni divatā zāģējām un vilkām tos kokus augšā kalnā. Garāža joprojām pilna ar maniem virpojumiem.

Ļoti patika arī fotografēt. Tad, kad nodega ķimikāliju rūpnīca, fotografēšanu pārtraucu, jo toreiz par tādiem fotoaparātiem kā tagad varējām tikai sapņot.

Skolotājs Apīnis savukārt no klūgām pina groziņus. Vienā ezermalā viņš pat bija īpaši šim nolūkam sastādījis vairākās rindās kārklus. Es, arot laukus, smuki aparu apkārt.”

Skolotājs Markss joprojām ar vissiltākajām atmiņām atceras tehnikuma draudzīgo skolotāju kolektīvu. “Regulāri braucām ekskursijās, skolotāja Gunita Ozoliņa mūs visus aizveda pat uz dienvidiem.”

Fotogrāfe Elīna Kubuliņa – Vilne reiz, ejot pa Kalnamuižu, noķērusi ļoti zīmīgu fotozibsni – starp lielajiem Kalnamuižas kokiem uz sava velosipēda brauc skolotājs Markss. Saaudzis ar šo vietu tāpat kā Kalnamuižas koki.Uz galeriju...

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Baiba Vahere, Elīna Kubuliņa - Vilne, no Arnolda Marksa personiskā arhīva

Turpinot rakstu sēriju par Smiltenes tehnikumu janvāra preses izdevumos, ieskats notikumos, kas saistībā ar  skolu minēti no 1941. līdz 1965. janvāra preses izdevumos. Zīmīgi, ka šajos 24 gados piecas reizes mainījies izglītības iestādes nosaukums. Tiesa, preses izdevumos gan ik pa laikam iezogas kāds no iepriekšējiem…

No 1940. gada 1. novembra līdz 1944. gada 27. decembrim izglītības iestādes nosaukums bija Smiltenes Lauksaimniecības mācības iestāde, no 1944.gada 27. decembra līdz 1945. gada 20.decembrim - Smiltenes Lauksaimniecības tehnikums. No 1945. gada 27. decembra līdz 1960. gada septembrim – Smiltenes Zooveterinārais tehnikums, no 1961. gada 4.maijam līdz 1964. gada decembrim – Smiltenes Lauksaimniecības tehnikums, bet no 1964. gada decembra līdz 1990. gada 31. jūlijam – Smiltenes Sovhoztehnikums.

1941.gada 9. janvāra laikraksta “Padomju Latvija” publikācijā “Tā turpināties nedrīkst” jau jūtamas pavisam citas tendences un jauna ideoloģija. Rakstā publisku nosodījumu saņem Smiltenes piensaimnieku sabiedrība, kas joprojām negodīgi izmantojot Smiltenes lauksaimniecības mācību iestādes audzēkņu darbaspēku.

1941.gada 24. janvāra “Jaunajā Komunārā” redzam, kā aizvien lielāku lomu, domājot par lauksaimniecības skolu audzēkņu brīvā laika pavadīšanu, ieņem aktīva dzīvesveida, dažādu sporta veidu popularizēšana. Publikācijā uzzinām, kā Smiltenes lauksaimniecības mācību iestādē pagājis Ļeņina komjaunatnes skolas fizkultūras kolektīva organizētais “slēpēšanas” popagandas vakars. Jau pavisam drīz gaidāmas “slēpēšanas krosa sacensības, kas veltītas Sarkanarmijas 23. gadadienas atcerei.”

1942.gada 16. janvāra laikraksts “Smiltenietis” ziņo, ka Smiltenes skolu, t.sk. Smiltenes Lauksaimniecības mācību iestādes, audzēkņi rokdarbus apgūst “Vecajā brūzī” ierīkotajā rokdarbu darbnīcā. Zēni īpaši iecienījuši galdniecību. Taču tiek gādāts, lai jaunieši apgūtu arī citus mājamatniecības darbus.

Laikrakstā lasām, ka valstī joprojām liels pieprasījums pēc lopkopības darbiniekiem. “Lai apmierinātu lielo pieprasījumu pēc lopkopības pārraugiem, Lauksaimniecības direkcija saīsinājusi mācību kursu līdz 4 mēnešiem. Turpmāk gadā būs divi lopkopības pārraugu izlaidumi – oktobrī un martā.

1943.gada 15. janvāra laikrakstā “Smiltenietis” uzzinām, ka vietējās lauksamniecības mācību iestādes audzēkņi uz trim nedēļām devušies meža darbos, lai sagādātu malku skolas vajadzībām. Problēmas ar malku izraisījušas kara laika grūtības.

1947.gada 11. janvāra laikrakstā “Mūsu zeme” aprakstīts, ka Smiltenes Zooveterinārā tehnikuma “strādnieki un kalpotāji” gatavojas priekšvēlēšanu sociālistiskajām sacensībām, lai “Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas sagaidītu ar jauniem sasniegumiem ikdienas darbā. (..). Kā pirmais sociālistisko sacensību dalībnieku vidū stājās kalējs Jānis Kļaviņš. Viņš apņēmās līdz šā gada 14. februārim apkalt divas ragavas, izremontēt trīs labības un trīs zāles pļaujamās mašīnas un saremontēt visus saimniecībā esošos darba rīkus,” informē vietējās arodbiedrības komitejas priekšsēdētāja A. Saviņina. “Galdnieks Pēteris Lārmanis sanāksmes dalībniekiem apsolīja izgatavot skolēnu pirtij un ģērbtuvei nepieciešamo iekārtu, atjaunot skolas virtuves kāpnes, izlabot saimniecībai piederošo ratu un ragavu koka daļas un izgatavot nolietotās lauksaimniecības mašīnu koka daļas. Viss darbinieku kolektīvs apņēmās līdz šā gada 16. februārim piegādāt saimniecībai no kokzāģētavas 54 kbm būvmateriālu un sagatavot 300 kbm kurināmā. Piegādāt zooveterinājam tehnikumam 350 kbm kurināmā un 10 t lopbarības siena. Katra diena strādniekiem aiziet pildot uzņemtās saistības, bet vakara stundās viņi pulcējas kopā. Studējot vēlēšanu nolikumu un Staļina konstitūciju, Smiltenes zooveterinārā tehnikuma kolektīvs gatavojas priekšā stāvošajām Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām.”

1949.gadā PSRS Lauksaimniecības ministrija, lai rosinātu “par kolhozu izglītotu vadošo kadru un lauksaimniecības speciālistu sagatavošanu, izveidojusi Vissavienības neklātienes lauksaimniecības tehnikumu, bet visās republikās - neklātienes un mācību konsultāciju punktus pie lauksaimniecības tehnikumiem. Par to, ka tāds bijis arī Smiltenē, uzzinām

1950.gada 27. janvāra laikrakstā “Cīņa” , kur lasām: “Pie Saulaines lauksaimniecības tehnikuma pastāv Smiltenes zooveterinārā tehnikuma neklātienes nodaļas konsultācijas punkts”.

1951.gada 26. janvāra laikraksts “Padomju Jaunatne” informē, ka Smiltenes zooveterinārā tehnikuma neklātienes nodaļā mācā jau 130 audzēkņi – galvenokārt kolhozu lopkopības darbinieki.

Pēc publikācijas 1953. gada 8. janvāra laikrakstā “Cīņa” var secināt, ka iecerētā kampaņa nav sniegusi gaidītos rezultātus – audzēkņiem, kas mācās neklātienē, nepieciešama lielāka pretimnākšana. Rajonu izpildu komiteju lauksaimniecības nodaļu vadītājiem dots uzdevums iesniegt ministrijai lauksaimniecības speciālistu sarakstus, kuriem nav speciālās izglītības un kuri līdz šim nav saņēmuši neklātienes apmācību...

1959.gada 6. janvāra laikrakstā “Padomju Jaunatne” raksts “No skatīšanās vien amatu neiemācīsies”. Tālāk tēlaini atspoguļota saulaina ziemas diena Smiltenes zooveterinārā tehnikuma mācību saimniecības govju kūtī, to salīdzinot ar “īstu lopkopības paraugstūrīti”. Taču viss tomēr nav tik rožaini, kā rosina domāt pirmais teikums. Izrādās – audzēkņi zināšanas liekāties apgūst klasēs, kūtīs iegriežoties tikai laboratorijas darbu un priekšmetu prakses laikā, mazliet pastrādā un aiziet. Būtiskākā, rakstā paustā atziņa – jauno speciālistu praktiskajā apmācībā ir lieli robi un “vislabākie rezultāti būs tad, ja tehnikums atteiksies no algotiem strādniekiem savā saimniecībā, sevišķi fermās un to vietā strādās paši audzēkņi. Tad viņi darbu iepazīs pilnībā. Pastāvīgi būs saistīti ar ražošanu. Apgūs labākos paņēmienus nevis pēc teorijas, bet tieši praksē.” Pret to centusies iebilst izglītības iestādes mācību daļas vadītāja Šaberte, teikto pamatojot ar to, ka, tik daudz laika veltot darbam fermās, cietīs jauno speciālistu izglītības kvalitāte. “PSRS Augstākās Padomes pieņemtajā likumā par skolas pārveidošanu teikts, ka lauksaimniecības tehnikumu saimniecībās visi galvenie darbi jāveic pašiem skolēniem,” lasām raksta noslēgumā un tas izsaka visu...

Nākamās dienas – 1959. gada 7. janvāra laikrakstā “Cīņa” jau lasām, ka Smiltenes zooveterinārā tehnikuma saimniecības fermās strādās tikai jaunieši, bet labākās lopkopes būs instruktores. Saimniecībā tiek domāts par jaunām fermām, kurās audzēs aitas, ūdensputnus, trušus un kažokzvērus.

1961.gada 26. janvāra vietējā rajona laikrakstā “Darba karogs” uzzinām, ka tehnikuma komjauniešu pirmorganizācija ir viena no lielākajām rajonā. Skolā darbojas tūrisma pulciņš, audzēkņi čakli strādā fermā. “Saskaņā ar likumu par skolu tuvināšanu dzīvei, jau kopš pagājušā mācību gada visiem audzēkņiem jāiziet noteikta mācību prakse tehnikuma saimniecības liellopu, cūku, zirgu, putnu un kažokzvēru fermās. Aktīvi darbojas skolas jaunie radiomataieri. Tehnikuma audzēknis Valdis Alksnītis republikas lauku jaunatnes sporta sacensībā uzvarējis svarcelšanas sacensībās.

1962.gada 9. janvāra laikraksts “Darba karogs” informē par to, ka tehnikumā sākusies gatavošanās jaunā mācību korpusa celtniecībai. Darbu veikšana uzticēta Cēsu celtniecības pārvaldei.

Laikmetam raksturīgās tendences labi raksturo publikācija 1962. gada 27. janvāra “Darba karogā”, kurā aprakstīta skolas audzēkņu un darbinieku tikšanās ar “vēsturiskā PSKP XXII kongresa delegāti, Limbažu rajona Viļķenes padomju saimniecības cūkkopēju", pieredzes bagāto biedreni Jautrīti Pļaviņu.

1962.gada 31. janvāra laikrakstā “Padomju Jaunatne” īpaša atzinība izteikta Smiltenes lauksaimniecības tehnikuma komjaunatnes organizācijai – gan ieguldījumu savu biedru audzināšanā, gan mācību darbu un ieguldījumu sabiedriskajā dzīvē.

1963.gada 16. janvāra laikrakstā “Padomju Jaunatne” cildinošs raksts par tehnikuma rokdarbu un mājturības pulciņa dalībniecēm, kas ar saviem skaistajiem, rūpīgi izstrādātajiem darbiem guvušas labus panākumus gan rajona, gan republikas mēroga izstādēs. Īpaši uzsvērts, cik nozīmīgi, lai jaunie lauksaimniecības speciālisti būtu arī “lauku kultūras dzīves cēlāji”.

1965.gada 9. janvāra laikraksts “Darba karogs”. Rakstā par Smiltenes sovhoztehnikumu īpaši uzsvērts, ka 379 no 413 skolas audzēkņiem ir komjaunieši.

1965.gada 13. janvāra laikraksts “Padomju Jaunatne” vēsta, ka Vidzemes padomju saimniecībās darbojas komjauniešu izveidotie starmešu vienību reidi un kontrolposteņi, par ko viņus labā nozīmē apskauž visa Latvija. Starmešu “uguņu lokā” – tehnikas kopšana un remonts, lopkopju darba normas, disciplīna, apkārtnes uzkopšana, tīrība strādnieku dzīvokļos, jauniešu brīvais laiks un sarīkojumi. Daudzi no minētajās aktivitātēs iesaistītajiem jauniešiem pēc skolas beigšanas kļūst par komjauniešu sekretāriem, dedzīgiem sabiedriskā darba veicējiem. Kultūras un sporta dzīves vadību jaunie speciālisti apgūst sabiedrisko profesiju fakultātē, kurā mācās gan nākamie sabiedriskie darbinieki, sporta instruktori un tiesneši, pionieru vadītāji, bibliotekāri, lietišķās mākslas un deju pulciņu vadītāji, fotoamatieri, lektori un propagandisti.

Informāciju apkopoja Baiba Vahere

Foto: no Smiltenes tehnikuma arhīva

Smiltenes Valsts Piensaimniecības un lopkopības skola, no kuras laika gaitā izaudzis Smiltenes tehnikums, jau no tās pirmsākumiem bieži minēta dažādos preses izdevumos. Šajos rakstos varam gūt interesantu ieskatu skolas un Smiltenes novada vēsturē, kā arī novērot būtiskākās tendences Latvijas profesionālajā izglītībā un tautsaimniecībā. Ko par Smiltenes Valsts Piensaimniecības un lopkopības skolu janvāra preses izdevumos lasām janvārī no skolas pirmsākumiem līdz 1940. gadam?

1925.gada 1. janvāra preses izdevumā “Nedēļa” publicēta foto galerija ar īsiem fotografīju aprakstiem. Attēlos redzamas ēkas, ar kurām skola tobrīd lepojās un labprāt izrādīja preses ļaudīm: Smiltenes valsts piensaimniecības skolas pienotavas galvenā ēka un izglītības iestādes izmēģinājumu kūts.

1926.gada 1. janvāra preses izdevumā “Ugunsdzēsējs” izteikta atzinība Smiltenes Valsts Piensaimniecības un lopkopības skolai un tās tālredzīgajiem audzinātājiem ar direktoru J. Vīganda kungu priekšgalā, kuri, apzinājušies cēlo mērķi iesaistīties Smiltenes pilsētas brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības darbā. Atzinīgi novērtēta audzēkņu modrība un centība gan treniņos, gan palīdzības sniegšanā vietējiem iedzīvotājiem.

1927.gada 14. janvāra preses izdevumā “Jaunā Nedēļa” lasāms reklāmraksts par Smiltenes lopkopības un piensaimniecības skolu. Tajā sabiedrība tiek informēta par izglītības iestādes galveno mērķi – sagatavot tehniskos darbiniekus lopkopības un piensaimniecības nozarei, t. i. kopmoderniecību vadītājus un lopkopības pārraugus. 1926./1927. mācību gadā skolā notikusi reorganizācija, mainot uzņemšanas noteikumus, - piensaimniecības skolā turpmāk uzņem tikai personas no 15 gadu vecuma ar iepriekšēju praksi kopmoderniecībā. Izstādāti arī nosacījumi par audzēkņu iepriekšējo izglītību. Tai jābūt – vispārējai vidusskolas, zemākās lauksaimniecības skolas vai arī audzēknim jāiztur iestājpārbaudījumi minēto izglītības programmu apjomā. Smiltenes lopkopības un piensaimniecības skola ir progresīva izglītības iestāde, kurā uzņem gan sievietes, gan vīriešus.

1930.gada 16. janvāra preses izdevumā “Jaunatnes vadonis” plašāka sabiedrība iepazīstināta ar īsu ieskatu Smiltenes pils vēsturē. Uzzinām, ka Smiltenes pils ir 83. Vidzemē uzceltā pils. Tai bijuši trīs vai četri stāvi. Pils augstums - 42  - 48 pēdas (1 pēda atbilst 0,3048 m). Tās teritorijā atradusies baznīca, vidū un apakšā – telpas kareivjiem, apkalpotājiem, pils cietumi, labības spīķeri, vīnu pagrabi, staļļi utt. Netālu no bruņinieku pils atradusies mūsu senču koka pils ar vaļņiem un sētu.

Ar skarbām, bet patiesām atziņām pie sabiedrības cēršas 1931. gada 16. janvāra Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis: “”Amerikas cūku tauki”, “kondensēts piens”, “Kalifornijas bumbieri”, “Īstā Itālijas salami desa”, “dažādi ārzemju sieri” – tādus un līdzīgus uzrakstus esam redzējuši  un ilgi vēl redzēsim savu veikalu skatologos. Bet velti tur meklēsim uzraksta: “Smiltenes piensaimniecības skolas augstākā labuma sieri”, “vislabākais Trikātas koppienotavas sviests”, kas koppienotavu sacensībās vienmēr ieguvis 1. godalgu. “Valmieras cūkkautuves primā bekons un cūku tauki”. “Kalniņa siltumnīcās audzētas augas un augļi” un citus līdzīgus aizrādījumus, kuri paustu mūsu iedzīvotājiem un patērētājiem pašu zemes ražojumu augstās un labās īpašības. Šveices Ementalu pazīst visas latvju aprindas, bet kas zina, ka Smiltenes piensaimniecības un citās skolās mūsu jaunie siernieki iestrādājušos skolotāju vadībā pagatavo tikpat un varbūt vēl labākus sierus? Vienīgā starpība ir tikai tā, ka pašu zemes ražojumi pagatavoti no īstiem, neviltotiem produktiem, un ir daudz lētāki, kamēr par visiem ārzemju ražojumiem, kuri maksā daudz dārgāk, - to nemaz nevar teikt. Cik ilgi un cik daudzi Latvijas iedzīvotāji bija vislabākā ticībā ēduši Amerikas taukus, turēdami tos par vislieliskāko preci, un tikai vēlāk noskaidrojās, ka daļa šo tauku, ko Amerikā atzīst par uzturam nelietojamiem un salaista ar nederīgām vielām, tiek Eiropas valstīs “ķīmiski attīrīti” un tālāk pārdoti uz ārzemēm kā uztura prece. Bet Latvijas iedzīvotāji par šo preci maksā lielas summas un dubulti kaitē savai valstij. Dubulti tāpēc, ka patērēdami svešu zemju ražojumus, atņem darbu un pelņu pašu zemes strādniekiem un izsviež uz ārzemēm lielas Latvijā pelnītas naudas summas, kas pašu zemē atstātas, būtu tepat apgrozīdamās veicinājušas lielāku patēriņu un vietējo iedzīvotāju turību. Jau 2 – 3 gadus no vietas Latvijas tirgotāji un rūpnieki nodarbojas pa reizei un jādomā – tikai pa vaļas brīžiem ar Latvijas ražojumu propagandu.”

1933.gada 15. janvāra preses izdevumā “Ekonomists” lasām par to, ka Latviju skārusi smaga lauksaimniecības krīze, lauksaimniecības preču cenu lejupslīde, kas nopietni ietekmējusi arī valsts muižu saimniecības. Tikai pēdējos gados iesākta sistemātiska muižu pļavu drenēšana, kas krīzes gados atkal pārtraukta. Vēl daudz darāmā, lai valsts muižas pārvērstu par priekšzīmīgām saimniecībām. Nolaistas un neremontētas daudzas muižu ēkas. Rakstā kopā ar citu lauksaimniecību skolu īpašumiem minēts, ka Smiltenes lauksaimniecības mācību iestāžu fermai pieder 336 ha, no kuriem - 136,1 h aramzemes, 109,95 ha pļavas, 22,20 ha ganības, 4, 05 ha dārzi, 34,05 ha mežu, 8,85 ha parka un 20, 96 ha nederīgās zemes.

1935.gada 11. janvāra “Smiltenes ziņās” lasām, ka Smiltenes lauksaimniecības mācību iestādēm iecelts jauns direktors – mācību iestādes līdzšinējais skolotājs un agronoms Krists Lielgalvis, kurš skolā strādā jau no 1923. gada.

1936.gada 3. janvāra laikraksts “Rīts” informē, ka lauku saimniecībām joprojām trūkst priekšstrādnieku. Ņemot vērā vajadzību pēc kvalificētiem laukstrādniekiem, Zemkopības ministrija atzinusi, ka nekavējoties atverama vēl vismaz viena praktisko lopkopēju skola, ko plānots iekārtot Smiltenē.

1937.gada 11. janvāra laikrakstā “Rīts” publikācija par Zemkopības ministrijas sasaukto piensaimniecības darbinieku apspriedi, kurā ar referātu par sierniecību uzstājies arī  Smiltenes lauksaimniecības mācību iestādes direktors K. Lielgalvis, bet skolotāji J. Vīgands un A. Sēja klātesošos informējuši par Latvijā ražotā sviesta kļūdām.

Minētais pasākums izvērstāk aprakstīts 1937. gada 11. janvāra laikrakstā “Brīvā Zeme”. Publikācijas saturs apliecina nozares ekspertu uzticēšanos K. Lielgalvja viedoklim, kurš uzsvēris, ka “sierniecībai piegriežama nopietna vērība, jo ar to pavairojas piena produktu ceļi uz ārzemēm. Piena produktu cenas ir svārstīgas. Kad sviesta cenas krītas, var ražot lielos daudzumos sieru. “

1939.gada 14. janvāra “Valdības Vēstnesī” publicēts ar Triju zvaigžņu ordeņa goda zīmi apbalvoto saraksts, kurā lasām, ka godalgoti vidū ir arī Smiltenes Valsts Lauksaimniecības mācību iestāžu grāmatvedis Gustavs Nicevičs.

1940.gada 5. janvāra laikrakstā “Zemgales Balss” apkopoti piensaimniecības ražojumu kontroles ziemas apskatē izvērtētie un ekspertu par labākajiem atzītās eksportsviestu ražojošās pienotavas un sierotavas. Kā pirmā labākā siera ražotāja minēta Smiltenes lauksaimniecības mācību iestāžu saimniecības sierotava. 

Informāciju apkopoja Baiba Vahere

Foto: no Smiltenes tehnikuma arhīva un no LNB digitālās kolekcijas "Zudusī Latvija"